Lirika un balsis
Knuta Skujenieka pirmais publicētais dzejas krājums Lirika un balsis aptver dzeju, kas tapusi laikā starp 1972. un 1977. gadu. Knuts Skujenieks jau kopš 70. gadu sākuma bija kļuvis par vienu no aktīvākajiem un nozīmīgākajiem latviešu atdzejotājiem, tādēļ krājumā līdzās oriģināldzejai publicēti arī vairāki atdzejojumi. Ceļš līdz debijai literatūrā rakstniekam bija smags, jo nebija iespējams publicēt 60. gados izsūtījuma apstākļos tapušo dzeju, un vēl 70. gadu vidū dzejnieks saņēma kritiku par daiļrades neatbilsmi sociālistiskā reālisma kanonam. Šajā kontekstā būtiski atcerēties, ka Knuts Skujenieks tika reabilitēts tikai 1989. gadā.
...
kad pazūd alkanums un pazūd sāts
kad rokas saskaras un aiziet projām
un acu skatiens lēns un izmazgāts
un deniņos dzird laiku nosirmojam
nav manos spēkos vējus savienot
zem plaukstas tavu vientulību slāpēt
es nevaru neko
ne lūgt ne dot
es varu tikai tavā vietā sāpēt
...
tautu meita vārnas spalva
bez saulītes dancodama
aptek manu gausu sirdi
deviņiem līkumiem
dziļa pēda palikusi
no tiem vārnas nadziņiem
debesij rasu krāt
ļautiņiem padzerties
...
tas miers ar dzīvām acīm
tas stāv un neaiziet
un visi ceļa grāvji
un visi logi ciet
tas miers ar ābeļsēklām
līdz sīvai saulei sals
un ļoti klusai naktij
ir ļoti dziļa balss
...
ko tu teici zvaigzne?
ko tu noklusēji?
kur tu visu garo dienu pārgulēji?
kā tu baidies zvaigzne?
manu logu zaļo?
manu vītolāju lakstīgalām skaļo?
ko tu raudi zvaigzne?
ko tu sēro klusi?
lēni nāk līdz manim gaisma nomirusi
...
no tūkstoš muļķībām celts mans nams
melns ūdens raugās vaicādams
es sēžu un neatbildu
es azotē putnu sildu
viņš ir jau pa pusei pavēries
viņš tūdaļ uz siekstas sēdīsies
un ūdens zilgani lāsosies
un ugunī acis krāsosies
bet nē
vēl tas man ir azotē
...
es esmu atkritis un atkal skrējis
pret to kas mani cauri naidam mīlēs
viss ir tik saprotams viss sarecējis
par maigu ledu manu krūšu spīlēs
un pilna laime acīs guļ un plaukstā
kā vien vasara kā viena pļava
un ķircinās
šai zvaigžņu naktī aukstā
sāp sveša taisnība
sāp pašam sava
...
tur uzauga mana dziesma
vidū jūras uz akmens
tur tā mana melna dziesma
bez saulītes strādināja
nu es gribu maizes tiesu
savu svētu vakariņu
pār kalniem pār lejām
kā cīrulis gaisā kāpt
kā ūdens krastu grauzt
kā ābele noziedēt
...
divas naktis rasa
trešo nakti salna
tā man teica rīta zvaigzne
pakāpusies kalnā
sadzen sausu egli
sakur trejus sārtus
tikai man uz rieta pusi
atstāj vaļā vārtus
ne jau lielu naudu
ne jau muti drošu
es tev tikai savu vārdu
sirmu matu došu
...
nekā no tā kas izdzīvots
nekā no tā kas zināts
ar sienāzi un papardi
es esmu apdāvināts
ar sienāzi un papardi
ar acu mirkli lielu
un aizeju no vasaras
pa vienvirziena ielu
...
paldies tev vēlā saule
ka gauži sasildīji
par māti un par muti
par manu dvašu biji
es nezinu kas paliks
šo sūro vārdu starpā
bet sirds pie ceļmalas
kā klusa rudzu vārpa
...
ar vienu pusi mēness smejas
no grāmatām nāk laukā dzejas
no kapsētām nāk laukā sejas
un augu nakti vārti čīkst
tek runas strādīgas un garas
iet nāve prom pat nepieskaras
tik vien tās kārtības un varas
cik vienā mutē saņemt drīkst
un nav vairs manai mājai sienu
tik viegli sveicināt ikvienu
līdz kamēr gailis atkliedz dienu
un sabrūk svaigi mūrēts tilts
pa dienu maizes ceļu skraidu
bet naktī klausos vārtu smaidu
es atkal savus brāļus gaidu
jo mums ir visiem viena smilts
...
to brūno ķirzaku kas saulē sildās
sauc cerība
tā rokās nedodas un nepiepildās
...
un atkal zvaigzne mirdz
nāk grieze olas dēt
kad akmens novēlies no sirds
uz tā var pasēdēt
...
pāri ņemunai zvaigzne runā
zilā sentēvu valodā
apakš zemes dun maizes rati
augstu debesīs kauli dun
pāri ņemunai zvaigzne runā
un es nevaru iztulkot