Gustavs Frēdings. "Ģitāra un ermoņika"
Sastādījis un no zviedru valodas atdzejojis Knuts Skujenieks.
Ne tā, ne šitā
Viņš ir atraitnis, plikpauris, krunkainu seju,
šerps ar saimi un gaudens, un
niknāks par nāvi,
visi teiks mani traku, ja pie
viņa es eju,–
tfu un vēlreiz tfu, lai kaut
velns tevi rāvis!
Varza bērnu vēl piedevām, –
nē, es atteikšu, atteikšu tam!
Bet tie dārzi un lauki man nomoka
prātu
un tās pienīgās govis un barotie
suķi, –
kur gan nopelnīt maizi, lai ēstu
ar sātu,
kas gan apģērbt un apaut var
nabaga skuķi?
Visu laiku es gudroju tā:
bet ja tomēr, ja tomēr teikt jā?
Lai gan, taisnību sakot, es
solījos gaidīt
mājās pārbraucam zēnu no
Atlantijas,
kaut gan nabags, bet prot viņš
tik saulaini smaidīt,
slaiku stāvu, un cirtas ap pieri
tam vijas, –
un pēc viņa, pēc viņa sāp sirds,
ka tik ilgi no manis viņš šķirts!
Bet to domu joprojām es domāju
diktu,
spodros katlus kā lepnajā istabā
liktu, –
tik pa labam, pa labam ar
saimnieku piktu, –
viņš nav dzīvotājs, drīz es par
atraitni tiktu.
Tādu milzīgu mantu, grēks neņemt
to ciet,
grēks tā palaist pa rokai, lai
iet!
Tiesa, briesmīgāks grēks, ja es
ņemtu un lauztu
to, kas zēnam un mūžu ir solīts
un sacīts,
tad kā brūce mūždien tas man
grauztu un grauztu, –
sirds vai stājas, un tumšs tā
vien sagriežas acīs,
nav vairs elpas un asaras klāt,
ja par to tikai padomāt!
Taču vecais joprojām vēl jauc
manus prātus.
Kā lai aizmirst tos skapjus, tos
pēļus, – kaut raudi,
Un to sudrabu, audeklus balinātus
Un tās govis un cūkas, tās aitas
un naudu.
Būs man jāiet, būs jāiet pie viņa,
kaut tam
ducis bērnu nāk piedevām!
Mūsu prāvests
Prāvests mums
apaļš un
glums,
un gudris
kā elles ķēniņš;
pēc dabas
nav ļauns,
un nav tam
kauns,
ka bijis
viņš zemnieka zēniņš.
Viņš dzīvo
kā mēs –
pie kafejas
graķīti nesmādēs –
kā mēs –
un uzkodīs,
ja to cienās, –
dzers,
kamēr sauss, –
kā mēs, –
liksies uz
auss –
kā mēs, –
bet tikai
ne svinamās dienās.
Tiklīdz viņš svārku mugurā rauj,
mūs niecība
kā pie zemes pļauj,
bet viņš ir
augumā audzis;
no galvas
līdz kājām mums prāvests ir glauns,
un tādam
prāvestam būt nav kauns
ar
mācītājmuižu un draudzi.
Līdz nāvei
tas stāvēs man prātā, nudien,
Kā
viņsvētdien
viņš talārā
savā un krāgā
mūs, grēcniekus,
grauj
un gabalos
rauj,
ar dzirnu
akmeņiem dragā!
Pats līdzi
raud
tāpēc, ka draud
mums pastarā tiesa smagā.
Un visiem acis asarām pilst,
jo miesa svilst
un dvēselei nav kur dēties.
Bet baznīcas padome plecus rauc
un klusiņām šmauc,
kur prāvests to sauc
uz sanāksmi sapulcēties.
No sirds mums tūlīt
kā akmens krīt,
kad prāvests visu beidz labi
un nokremšļojies teic:‟Lūgtum
uz sviestmaizi un šņabi!”