Par sevi es varu pateikt tik daudz, ka esmu dzimis 1936. gada 5. septembrī plkst. 11.30 Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Bet nu jāsaka tā, ka mana zīdaiņa karjera nebija sevišķi veiksmīga. Mana māte bija savulaik Liepājas strādnieku teātra aktrise, Marija Zauerhāgena, un tas bija tāds laikam dīvains teātris, jo tur aktieriem nemaksāja algu. Bet viņa izglītojās nopietni, jo es zinu, ka viņa apmeklēja arī Mihaila Čehova nodarbības. Bet ieradās Liepājā dramaturgs Emīls Skujenieks ar kaut kādu nopietnu lugu, tā ir vienīgā viņa nopietnā luga, cik man zināms, bet viņa nav saglabājusies, ir tikai nosaukums - "Palu laikā". Mana māte šajā izrādē bija prīma. Un drīz pēc šīs izrādes tika nodibināta ģimene. Un nekas vairāk kā nabadzība viņus nesagaidīja. Jo tēvs bija bohēmas cilvēks, pie tam viņš bohēmu diezgan stipri mīlēja, un rezultāts bija tāds, ka mājās pastāvīgi bija trūkums. No ģimenes nostāstiem es esmu dzirdējis, ka viņi esot pat kādreiz kurinājuši krāsni ar vecām avīzēm un esot dancojuši, lai saildītos. Piedzima 34. gadā mans brālis Leons, mātei it kā ar veselību palika labāk, jo viņa jau no bērnības slimoja, un tas ir diezgan tipiski, es zinu tādus gadījumus dzīvē vairākus, kur pēc pirmā bērna piedzimšanas tuberkulozes slimniecei it kā uzlabojas stāvoklis. Bet pienāca laiks pēc pāris gadiem, 36., kad es pieteicos, un tad bija jautājums, ko darīt, tas tika debatēts. Vai tomēr riskēt un laist mani pasaulē, vai sūtīt mani uz jūrskolu. Tomēr nolēma riskēt. Un tas tomēr mātei izrādījās liktenīgi. Tā viņa 8 mēnešus pēc manas piedzimšanas aizgāja, un tagad guļ Raiņa kapos. Mēs pa reizei aizbraucam, apkopjam kapu, un esam nolēmuši, ka arī mēs gulēsim tur, urnās. Pretēji visai pārējai Skujenieku dzimtai. Jo visa pārējā Skujenieku dzimta ir mūsu mīļotajā Leišmalē, tur ir skaistas kapu rindas, viņas vienmēr tiekt apkoptas. Bet man tomēr, pat arī ja es neatceros, māte man ir tāds sentiments. Jo ilgāk es dzīvoju, jo sentiments kļūst lielāks. Man paliek viņas arvien vairāk žēl. Ka talantīgam, skaistam cilvēkam, jaunam, ir tādā veidā jāaiziet.

Faktiski es esmu izaudzis bez ģimenes un bez mājas, jo es visu laiku esmu atradies... ja no sākuma mani mēģināja iekārot kaut kādā zīdaiņu namā. Pirms tam tas bija, ja es nemaldos, tad tas bija tas pats tagad slavenais Kapseļu ielas nams. Bet tos parādus tēvs nevarēja samaksāt, viņu mūžīgi vajāja... vēl tur mēģināja pie kādiem radiniekiem un beigās mana vecāmāte, tēva māte, uzsita dūri galdā un teica: "Viss, es tos puikas ņemu pie sevis." Tas varēja būt kādā 37. gadā apmēram. Un tā es nodzīvoju tur Leišmalē no šī te laika līdz 50. gadam. Visu pirmskara, kara un pēckara laiku vienā vietā.

Es biju lielākā mērā tiešām sapņotājs, praktiskam darbam ne sevišķi derīgs, un fatiski nebija arī kam, jo mans vectēvs bija dzirnavnieks, viņš būvēja, plēsās visu mūžu, un liekas, ka viņš līdz 40. gadam paspēja viņu izmaksāt. Nu tad kad viņam tos parādus padomju vara attiecīgi atlaida. Un viņš pats būvēja, pats tur strādāja, pats bija melderis un ar zemes darbu viņš nenoņēmās īpaši. Govis ganīt man nācās, bet nekādus citus īpaši darbus. Es neesmu ticis radināts pie praktiska darba. Varbūt cerēja, ka mēs būsim izsitušies kungu bērnos varbūt, bet tas neizdevās. Sākās karš un viss pārējais, kas ar to ir saistīts. Vecais mani ne visai ieredzēja. Mēs ar viņu sadraudzējāmies tad, kad viņš jau bija pazaudējis visu savu... bija likvidēti visi rūpkombināti, dzirnavas un tā tālāk, tad mēs kā saka, bez īpašumiem, tad mēs ar vectēvu sākām prātīgas runas.

Tur es sāku iet skolā. Tur es nomācījos 6 gadus, skoliņa maziņa. Un izrādās, ka vienreiz tikai viņa ir bijusi septiņgadīga, vispār bija četrgadīgā. bet es nomācījos 6 gadus un saslimu. Un tad es kādu mēnesi biju Rīgā slimnīcā. iespējams, ka arī ar plaušām. Pēc tam man bija jāmeklē, kur pabeigt pamatskolu, es kaimiņu pagastā, Taurkalnes pagastā, kura vairs nav šobrīd, kurš ir sadalīts starp Valli un Kurmeni. Tur es pabeidzu pamatskolu. Toreiz nerēķināja akurāt tā kā rēķina tagad. Mēs bijām vienā telpā ar ābečniekiem, un katram no septītklasniekiem piedalīja vienu ābečnieku, ar kuru mums bija jāstrādā. Mums bija fizika pusi stundas un otra puse - lasītmācīšana. Pēc tam es aizgāju uz Janujelgavu kā tuvāko, iestājos tur vidusskolā, es neteiktu, ka man tur sevišķi patika, un beigās izrādījās tā, ka man no turienes bija jāaiziet. Iespējams, ka, neteiksim, akurāt kā šķiras ienaidniekam, bet katrā ziņā kā nevēlamu personu pēctecim. Direktors vēl beigās man uztaisīja pēceksāmenu fizikā, kuru viņš pasniedza. Vēlāk, kaut kur strādājot, es izlasīju avīzē, ka viņš ir ticis par PSRS "darba varoni". Man bija skaidrs, ka tur dzīves nebūs.

Nu un te mans kara laiks, ko mēs arī dabūjām redzēt. Armijas pie mums bija maz, jo mēs bijām kaut kur pašā pašā nomalē, tikai redzējām, ka pa ceļu aizgāja uzlocītām rokām "Nach Osten". Mēs vēl mēģinājām pirmajā brīdī kā visi pārējie latvieši vicināt sarkanbaltsarkanus karodziņus, bet neviens pat nepaskatījās. Tā viņi aizgāja, untad sākās viss šitas te. Skolā bija dabīgi liela Hitlera bilde, bija jādzied "Deuchland uber alles". Bet tas bija tikai vienu gadu, tā mēs nokarojām. Nu un pēc tam jau,kad karš beidzās,tad sāka sūtīt no sākuma arī vācu laikā, sūtīja krievu gūstekņus pa mājām. Dabīgi, ka vecāmāte viņus baroja. Kā beidzās karš, tā parādījās vācu kara gūstekņi, atkal vecāmāte viņus baroja. Viņa netaisīja nekādu starpību, tikai kad vācieši žēlojās par trūcīgu uzturu, tad tikai viņa atgādināja: "Jūs jau laikam krievus ar kūkām arī nebarojāt." Tā ir viena lieta, ko es iemācījos no vecāsmātes - nešķirot cilvēkus pēc tautības, un tas man ir palicis līdz šai dienai. Un tāpēc man ir grūti reizēm ar mūsu nacionālajām organizācijām, jo lieta nav tajā, ka cilvēks ir, teiksim, krievs. Ir cita lieta, ja cilvēks ir boļševiks, tas nav viens un tas pats.

Ar rakstīšanu es nodarbojos jau, bet tā ir atsevišķa saruna, jo es to sāku tiešām jau kad kad bērna gados, sacerēju kaut kādus pantiņus, kaitinādams savu māsīcu. Un māsīca man atspēlēdamās bija paņēmusi vienu no maniem šitādiem dzejoļiem un aizsūtījusi uz žurnāla "Bērnība" redakciju, kas figurēja visās enciklopēdijās kā manu literāro gaitu sākums. Viņam nebija ne virsraksta ne kas, un to dzejoli protams bija attiecīgi politiski uzlabojusi redakcija.

Viens no maniem ļoti agriem bērnības sapņiem bija tas, ka es gribēju būt traktorists. Es nebiju traktoru redzējis, tikai varbūt kaut kur uz bildēm, un tad es biju mēģinājis pats konstruēt to no visādām kastītēm, bundžām utt. Tad pēc tam nāca visādas citas intereses. Un es diezgan agri, es pat nepateikšu īsti cik, tas man ir pierakstīts, tas pats pirmais dzejolis, kuru es atceros. Es faktiski neatcerējos, man cita māsīca, kura arī tagad ir nelaiķe, tā izrādās bija viņu saglabājusi. Un to ko man visu laiku piemin, kas ir tāda mana politiski pareizi uzlabota pirmā publikācija - es viņu neesmu nekur nevienam sūtījis. To bija izdarījusi mana māsīca. Bet viņa zināja stāstīt arī par raksturu. Raksturs man esot apmēram kā vectēvam, kad es noskaišos, esmu pikts - bet uz īsu brīdi, un pāriet. Ka netiek nekas krāts un glabāts.

Jau bija saslimis, 14 gadu, 13 gadu vecumā mans brālis ar poliomielītu. To slimību tolaik praktiski ārstēt nemācēja praktiski. Viņu vadāja pa visādām sanatorijām, slimnīcām utt. Kamēr beigās viņu paņēma pie sevis mātes māsa - tante, Zenta. Tā kā mans brālis bija vārdā Leons, tad mūsu aprūpētāju sauca par Lauvmammu. Lauvmamma strādāja skolā par apkopēju. Viņš bija oficiālā aizbildniecībā, brālis, lai gan man arī nebija kur likties. Vārdsakot mēs divi gabali šitādi te bijām viņai uz kakla. Es vēl mēģināju kaut ko vasarā drusciņ pastrādāt, bet tur es neko nenopelnīju - uz kaut kādiem tur tramvaja remontiem, ielas bruģēšanu... no tā nekas neiznāca. Viņa nodarbojās ar dažiem tolaik nelegāliem rokdarbiem - tā skola bija taisni pretī milicijas galvenajai pārvaldei, blakām Metropol viesnīcai. Atnāca brašs milicijas leitnants ar mapi padusē, paskatījās to mūsu bagātību un pat nerakstīja protokolu, vienkāŗsi mutiski nolasīja morāli. Tā mēs dzīvojām. Brālis mans beidza pirmo vidusskolu, toreiz tie bija tā saucamie Paegļi, tā bija slavena skola.

Es atbraucu uz Rīgu un gribēju... man bija kaut kur jāiestājas. Es gribēju no sākuma kaut vai iestāties Kultūras darbinieku tehnikumā. Bet izrādās - atzīmes man bija labas, bet lieta ir tāda, ka mani atsijāja raksturojuma dēļ. Tad es staigāju riņķī pa skolām. Es aizgāju papriekšu uz šito pašu pirmo, tad es iegriezos 3. vidusskolā, kura izrādījās dāmu vidusskola, sak - ejiet pāri, pretī. Tur bija kolosāls direktors Jānis Ģībietis. Padomju laiks mums bija tāds ļoti kluss, jo praktiski katram bija kāds skelets skapī, par ko netika runāts, jo tas bija Staļina laiks. beidzām mēs 54. gadā, tas ir gadu pēc Staļina nāves. Bet mums bija kolosāli skolotāji, vēl vecā kaluma, kuri zināja, ko var teikt, un ko nevar teikt, un kam var teikt un kam nevar teikt. Direktors ļoti labprāt ar mani runājās un apspriedās, paaicināja mani pie sevis kabinetā un mēs stundām kādreiz runājām. Tāpat arī ar mūsu tiešajiem skolotājiem, gan ar tiem, kas pasniedza to pašu priekšmetu tikai citās klasēs, teiksim, vēsturi, vai literatūru. Mums bija ļoti neveiksmīgi ar literatūras skolotāju, kura pēc tam, izrādās, patrāpījusies bija Rokpelnim. Un viņš pēc tam par viņu izteicās vēl skarbāk nekā es. Bet toties bija citas labas skolotājas, ar kurām varēja aiziet un parunāt. Katrā ziņā es esmu ļoti pateicīgs saviem skolotājiem, jo mūsu pirmā audzinātāja, vēstures skolotāja, mums skaidri un gaiši pateica, ka 40. gadā nekāda sociālistiska revolūcija nevarēja notikt. Jau tīri statistiski - visa kompartjas vadība sēdēja aiz restēm, un tās pārējās organizācijas, kas tur bija - tas skaits bija tik neliels, ka...Un galvenais ir tas, ka neviens viņu nenostučīja. Par daudziem skeletiem mēs uzzinājām jau vēlāk - kam tur vecāki izvesti, vai atkal kur vecāki no savām vietām, kas ir būdami skolotāji kaut kur no Latgales, viņi bēguļoja, papriekšu kaut kur Piebalgā, pēc tam kaut kur Rīgā. Diploms jeb atestāts man bija tāds, ka šobrīd es ar tādu atestātu nekur iestāties nevarēju. Es nebiju nekāds centīgais skolnieks.

Vidusskolu es biju beidzis, es it kā gribēju, biju iedomājies... Maskavā ir literatūras institūts, varētu mēģināt tur iestāties. Es mēģināju, bet nesekmīgi, bet man vēl bija palicis laiciņš pēdējā brīdī iešmaukt vēstures un filoloģijas fakultātē, un tur tad divus gadus es nomācījos. Bet tā bija tik pelēka un neinteresanta, un es jau savas liderības dēļ biju paspējis pazaudēt stipendiju, sapratu, ka diez kas nebūs. Bet patrāpījās viens tāds laimīgs piegājiens - Maskavā pie tā Institūta bija arī klātiene/neklātiene, bet bija arī tā saucamie Augstākie literatūras kursi, kurus beidza arī pēc tam dažs labs no mūsu... tie nupat kā bija nodibināti. Un nebija atnākuši uz Latviju dokumenti par turieni. Toreizējais priekšnieks Lukss zvanīja uz Maskavu - tur par sekretāru bija Nikolajs Kisenovs, viņš bija arī sens Latvijas draugs, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija karojis Latvijas teritorijā, kuram bija daudz visādu atmiņu no Latvijas, viņš saka: "Sūtiet tik šurp." Un tā es tiku arī. Eksāmenus dabīgi es dabūju likt, bet man atkrita tāda lieta kā piemēram - pa priekšu bija tāda "radoša atlase" vajadzīga, tā atkrita un palika tikai eksāmeni. Tos eksāmenus, sevišķi pēc diviem gadiem universitātes, man viņi īpašas grūtības nesagādāja. Es krieviski varēju lasīt, teiksim, zinātnisku literatūru tīri labi un brīvi. Bet man bija viena nelaime. ka man nebija sarunas prakses. Vēl kādas dienas ir līdz eksāmeniem, "pošļi na tanculku", vai ne, un jāiet man līdzi arī uz dančiem. Aizejam tur, bet man galīgi nevedās, jo lieta ir tāda - man tā runāšana ir tāda, ka viens no diviem - vai nu tās meitas uzskatīja mani par dumu, jeb ka es viņas uzskatu par dumiem, bet saprašānās un panākumu nebija nekādu. Beigās es atradu tādu vientuļu stāvošu meiteni un mēs dancojām, es viņu pavadīju un tā. Un tagad, burtiski pāris gadus atpakaļ caur organizāciju "Meklējam cilvēku" viņa taču mani atrada caur Maskavu. Un bija jāuztaisa kino sižetiņš, un piedevām vēl ir jāsameklē arī bilde no tiem studentu laikiem. [..] Tā sākās mūsu studentu dzīve tur, Maskavā. Bet savu latvisko garu mēs tomēr nezaudējām, mēs meklējām viens otru rokā. Tur kopsummā tanī laikā bija apmēram kādi 120 latviešu studenti. Visus akurāt mēs rokā nesadabūjām, bet lielāko daļu. Leiši jau bija noorganizējuši savu komandu, tad pienāca ideja, ka jāorganizē baltiešu komanda, tad bija arī latvieši un igauņi - izveidojās organizācija, kas saucās "Baltikums". Leiši un igauņi vēl daudz maz vietējās valdības kaut cik savējiem piepalīdzēja, Latvijā grieza zobus, nacionālistu perēklis. Vienīgais, ja kaut ko izdevās dabūt no Kaupiņa. Tad bija variants - vai nu Kaupiņa pakalpojumus vai Lāča pakalpojumus. Mēs dabūjām telpas vienā, ne aviācijas, kaut kāds auto moto, kaut kāda institūta kopmītnē, klubā pareizāk sakot. Mūsu oficiālie aprūpētāji, kaut kā tas bija panāksts, bija vissavienības centrālkomiteja. Nu, tai kluba vadībai, tam visu laiku čeka zāģēja - ko tu pabalsti! Uz to viņš atbildēja: nu bet ja piemēram viena grupa krievu studentu aizbrauktu, piemēram, uz Gruziju - viņi gribētu tur satikties, gribētu tur uzdziedāt vai padancot, vai tamlīdzīgi. Jā, viņš saka, tā lieta iet. Un ko mēs te darām? Mēs taču uzstājāmies divas reizes Maskavas televīzijā, mums bija koris, faktiski tie paši kora dziedātāji bija arī dejotāji. Bija jāmācās leišu un igauņu danči arī. Tad bija tāda estrādes grupiņa. Tad vēl mēs kopā ar leišu kolēģi izdevām tādu Muļķu žurnālu ko palasīties. Kaut kādi daži numuri izrādās viņam bija saglabājušies. Bet man šausmīgi mēģināja pēc tam visu to darbību Baltikumā inkriminēt čekā, bet nu nekādi nevarēja. Bija pašā pēdējā posmā, es biju jau pēdējā kursā - pienāca mana kārta, kad man bija jāuzņemas ansambļa vadība, bet es teicu, ka es varu uzņemties tikai uz pusgadu, jo nākošais pusgads man ir diploms. Un tad mēs... nu es pa Jāņiem vienmēr paspēju tikt uz mājām, bet šoreiz vairs nē, es paliku uz vietas. Tagad bija jāgudro, kur. Jo agrāk bija tā - toreizējais Bibliotēku institūts - tur bija kādas 5 laikam latviešu meitenes - tas bija saimnieces, un par saimniekiem bija Kinematogrāfijas institūta latvieši, un tad viņi svinēja kaut kur ellē ārā, kaut kur Himkos vai kur. bet uz to es nekad netiku, jo es tai laikā jau biju Rīgā. Bet tagad man bija jādomā, kur un kā. Mēs divus gadus pirmos institūtā, kamēr mums nebija īsti kur dzīvot, mēs dzīvojām piepilsētā slavenā vietā Peredelkino - vecās rakstnieku vasarnīcās, un starp citu blakus mājā mums dzīvoja Pasternaks, kuru mēs redzējām katru dienu staigājot. Es negāju pie viņa runāties, nu kas man - jo es vienalga tur jutos institūtā kā emigrants. Vēl vienu kursu mēs nomācījāmies kopā ar Vizmu, kura bija sākusi gadu iepriekš, bet pēc tam viņa pārgāja uz neklātieni un es paliku viens latvietis, vairs šobrīd klāt nenāca, pārējie bija neklātienē. Un tādā gadījumā - brauksim uz Peredlkino. Lepna un trokšņaina Jāņu svinēšana, tur bija latvieši un igauņi, ar lielu troksni vēl ieradās.

Priekšpēdējā kursā es eju Maskavā pa ielu, pie tam slavenā vietā, Dzeržinska laukums, respektīvi Lubjanka, tur ir čeka, un otrā pusē ir veiklas "Detskij Mir", uz kuru brauc puse Krievijas iepirkties, jo tur vismaz kaut ko varēja dabūt. Nu un tur pa to ielu iet, skatos, divi latviešu studenti, toreiz vēl nēsāja cepurītes. Un es zināju teiksim pēc krāsas, krāsas nebija vienādas. Viens čalis un viena meitene, čalim es skatījos, ir sarkanā strīpa apkārt ap cepuri, tātad no universitātes, un meitenītei zaļā - skaidrs, ka tā ir Lauksaimniecības akadēmija. Nu man ar ir deķelis, bet man ir tāds deķelis galvā, kuru pazīt nevar, jo tas ir sakombinēts no leišu, igauņu un latviešu, tāds kopīgs. Bet skaidrs, ka es esmu baltietis, bet kas es esmu - nav zināms. Un tad man bija jāiet klāt un ar tautiešiem jāaprunājas. Nu un tā aprunāšanās pēc tam vēlāk beidzās...es tiku laipni ielūgts uz... Intai toreiz bija pēdējais gads, izlaiduma gads jau, viņa laipni mani uzaicināja uz izlaiduma balli, es būtu labprāt aizbraucis, bet es netiku. Es mēģināju simulēt kaut kādas slimības, bet mani atmaskoja un es netiku. Es uzrakstīju pieklājīgu vēstuli, tad mēs satikāmies nākamgad. Es jau biju diplomu aizstāvējis. Nu un tad beigās nolēmēm, es vienkārši tā, braukāju, viņa toreiz strādāja pagaidu darbā Rāmavā pēc akadēmijas beigšanas. Tad vēl ieradās te Rīgā studēt Intas brālis un viņš te arī padzīvoja pie reizes, tāpat. Kaut kā iekārtojām kaut kādā kaktiņā pārgulēt un tā tālāk, mums te ir tai šaurumā gulējuši nez cik cilvēki kādreiz, jo turpat ir stacija, pats pats centrs. Viņš saka - zin ko, aizbrauksim pie māšeles. Nu aizbraucam un tā, gājām uz Daugavu peldēties un tā.

Vecāmamma bija izcila. Viņa bija pēc profesijas feldšere un akušiere. Kopsummā viņa laikam bija paspējusi saņemt kaut kas pāri par kādi 4 tūkstoši. Un ne tikai mūsu pagastā, bet arī apkārtējos pagastos, jo lieta ir tāda, ka tajā laikā tuvumā nebija ārsta. Viņa lielā teritorijā bija vienīgais medicīnas cilvēks. Viņai pat nācās taisīt ļoti nopietnas operācijas. Otrkārt, viņai bija mācītāja tiesības. Ja piedzimst bērns, kurš, var redzēt, ka neizdzīvos, tad viņai bija tiesības viņu kristīt. Viņa bija rīdziniece, vecaistēvs bija dzimis Skaistkalnē, bet viņa bija rīdziniece. Savā laikā viņi bija iepazinušies Bauskā kaut kādā veidā baznīcas korī dziedot, bet to es sīkāk nezinu diemžēl. Man nav bijis, kas pastāsta pienācīgi. Bet principā viņa bija rīdziniece, viņa arī neģērbās kā lauciniece. Vienu laucinieces momentu viņa ievēroja. Viņa nekad nenēsāja cepuri, viņa vienmēr nēsāja lakatiņu. Viņa bija mācījusies pilsētas skolā, kur dabīgi bija vācu valoda, un sākās arī pārkrievošanas laiks. Bet tad vecāki apķērās, kā var katoļu bērns iet šitādā te pilsētas skolā, kur iespējams, ka ticības mācību māca luterāņu mācītājs. Viņu izņēma no turienes ārā un iegrūda poļu skolā, baznīcas. Pie tam neko nezinot un nesaprotot. Tad ir amizants moments, ka viņas bija iemācījušās trīs vārdus poliski - labdien, uzredzēšanos un mērkaķis. Un iet pa ielu un skaita šito pantiņu. Bet rezultāts bija tāds, ka pieprata perfekti, un līdz 39. gadam poļu strādniekiem viņa rakstīja vēstules uz mājām, jo no tiem daudzi bija analfabēti. Tad vecāmāte dziedāja ļoti daudz visādās mēlēs, latviski arī, šo to jau es esmu aizmirsis. Un otrkārt es joprojām ekspluatēju vecāsmātes humoru. To viņa prata.

Meitene man bija iepatikusies, nu un viņai bija gan it kā oficiāli saderēts, vecāki jau bija izdomājuši jau visu un tā tālāk. Beigās viņa man atsūtīja paziņojuma vēstuli, ka viņa ir uzteikusi. Nu un, vēl mums nekas nav norunāts, bet viņa tāpat iegriezās pie manas tantes, pie mana brāļa un tā tālāk bieži vien... un tad tie jau jautā ar vieglu smīniņu: "Šitā laikam ir nākama radiniece?" Nu un tad pēc tam tas viss nokārtojās. Bet man bija jābrauc vismaz formāli pēc veciem likumiem uz Alūksni pie tēva un mātes lūgt meitas roku. Tas bija diezgan romantisks brauciens, blakām tāda viena kundzīte sēdēja, pēc tam es uzzināju, ka viņa bijusi kaut kāda augstskolas pasniedzēja. Autobuss iesēdās un tā mēs tur uz stundu, vairāk mēs sēdējām uz vietas. Tad viņa uzzināja, kāpēc es braucu, tad viņa man lasīja priekšā Rimši un tā tālāk, tāda dvēseliska saruna. Kāzas bija lepnas un latviskas. Kāzas prata organizēt viena no manām tēva māsām. Viņas abas divas savā laikā bija beigušas Zeltmata kursus, vecāko māsu gribēja atstāt Rīgā profesionālā teātrī, bet viņa atteicās. Viņas visu mūžu nostrādājušas kā provinces režisores. Nu, es jau neko nezinu un nejēdzu, es vispār nebiju līdz tam piedalījies nevienās kāzās, manas kāzas bija pirmās. Un tad man attiecīgi piebikstīja, ka man tas jādara, tas jādara, tas jāsaka. Un tur bija tā: rīdzinieki salasījās, no kolēģiem - tie nebija sevišķi čakli, vienīgā kolēģe, kas bija kāzās, tā bija Vizma. No Alūksnes atbrauca no kolhoza, kolhoza priekšsēdētājs pie stūres, vesela liela mašīna pilna ar radiem, apsprausta ar meijām, kā to toreiz darīja, lai nenoput, nu - un svinējām 3 dienas. Svinējām tajā pašā skolā, kurā mēs dzīvojām, jo tās bija vasaras brīvdienas. Vienā telpā, ēdnīcas telpā, kaut kur fizkultūras telpā tur gulēja pa nakti atbraucēji, nu un jaunlaulātiem bija direktores kabinets. Vārdsakot tā. Divi dienas laucinieki, jo viņi ilgāk nevarēja, vietēji šeit svinēja vēl arī 3. dienu. Un tad, kad bija izdzerts tas, kas bija veikalā nopirkts, tad tur smuki salēja iekšā pirmklasīgu kandžu, un neviens pat nepamanīja. Nu vārdsakot tur bija visa mičošana, līgavas zagšana, nozaga līgavu, nevarēju atrast - tā bija nosalusi un nikna, kamēr viņu atrada. Un tā, vārdsakot, visas ceremonijas, viss tika darīts.

Kur likties nebija mums, nu tad beigās dabūja šiten botāniskajā dārzā nelielu kaktiņu dārznieka namiņā. Vienā stūrī 5 kvadmātmetri laikam apdzīvojamā platība un 1 kvadrātmetrs priekšnams. Tad mēs tur arī rīkojām balles. Tik ilgi ballējāmies, kamēr mani... un tad sākās jauna dzīve.

Pusgadu mani turēja čekas puspagrabā, kamēr pratināja un taisīja lietu. Tad kad tas bija gatavs, tad pēc tam aizvāca uz centrālcietumu gaidīt tiesu. Mani sapina kopā ar man pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, tas ir garš stāsts par to. Bet katrā ziņā visa tā lieta būtībā, ja es tagad skatos - viņa nebija pat izēstas olas vērta. Bet viņiem vajadzēja uztaisīt paraugprāvu, un mani iesaistīja tādā veidā, ka es tajā kompānijā nepiedalījos, es teicu - lieciet man mieru. Un par to es dabūju otru pantu - bez aģitācijas un propagandas dabūju pantu par neziņošanu. Izrādās, arī tāds pants ir. Uz to pantu es atsaucos vēlāk, jau kad es atgriezos, un kad čeka uztaisīja pēdējo manas vervēšanas mēģinājumu, es saku, zēni, ko tad jūs esat galīgi nojukuši vai kā? Kā tad jūs domājat, ka no neziņotāja uztaisīt ziņotāju? Sadzērāmies, salamājāmies un šķīrāmies. Pēc tam bija miers.

Bet nu tie septiņi gadi... lieta ir tāda, es sāku jau cītīgi kaut ko rakstīt vēl šēit, jau pēc sprieduma, bet gaidīdams, kad mūs pārvedīs uz etapu. Tas pats arī vēl bija sākumā, kad es 63. gadā nonācu Mordovijā. Vismaz kaut kādu pirmo pusgadu es rakstīju apmēram tādā stilā kā rakstīja visi pārējie. Un tad es pēc tam sapratu, ka tā lieta ir tukša. Sāka parādīties kaut kāds nopietnāks saturs. Toreiz jau visi, ah, tur ir Fidels Kastro, tad tur ir Mazais Princis, tad tur ir Kilimandžaro, vārdsakot, vienam dzejniekam, otram dzejniekam, trešam dzejniekam... es jau arī, kā saka, ar gribēju nebūt galīgs nabags, es arī visādus šitādus sarakstīju. Tad to visu es beigās atmetu malā. Un atstāju no 63. gada tikai samērā nelielu daļu. Jo tad jau pēc tam es sāku pie šīs lietas strādāt nopietni.

Runā Inta Skujeniece: Vārdsakot, tas bij 63. gadā - tēvs Alūksnē iegājis kultūrpreču veikalā, toreiz tā viņus sauca, tos veikalus. Un tur pārdevējas vēl pazīstamas, un viņas saka: mums ir īpašs sūtījums atnācis - importa rakstāmmašīnas, Ērika. Starp citu, Ojāram Vācietim arī tur tai muzejā ir tieši tāda pati. Nu un paps uzreiz nopirka ar latīņu šriftu un ar krievu šriftu, priekš mana tēva sievas. Knuts sūtīja, viņš varēja mēnesī divas vēstules sūtīt, un lai vairāk varētu salikt tai aploksnē, gandrīz praktiski uz zīdpapīra visi dzejoļi tika, kas tagad Nacionālajā bibliotēkā. Lai vairāk var iebāzt tai aploksnē. Līdz ko es saņēmu vēstuli - viss tika pārrakstīts. Faktiski viss, kas no Knuta ir nodrukāts, līdz Eiropas tautasdziesmām, viss tika uz šitās te mašīnas pārrakstīts. Pēc darba es arī bieži vien tur pa nakti pieņemot klāt - jo tur jau bija daudz tai aploksnē, kādreiz kādas 10 lapas. Runā Knuts Skujenieks: tur bija sešiem, septiņiem adresātiem vienlaicīgi, jo es drīkstēju rakstīt tikai divas vēstules mēnesī un uz vienu noteiktu adresi vienai noteiktai personai, tāds ir noteikums.. Es numurēju - ja gadījumā kādas gāja zudumā, tad es viņu atjaunoju. Lieta ir tāda, ka visām vēstulēm bija jābūt atvērtām, un arī visas vēstules, kuras atnāca - arī tās tika atgrieztas. Vārdu sakot totāla cenzūra. Tas bija, kā saka - attiecīga instrukcija. Runā Inta Skujeniece: tā bija norma un viss. Knuts jau rakstīja kladēs, un tās klades arī tika atvestas. Tās arī tagad ir Nacionālajā bibliotēkā. Tāpēc dzejoļu oriģināli bija kladē, un pēc tam uz mājām sūtīšanai tika pārrakstīts, ja gadījumā kaut kas gāja zudumā, tad zudumā negāja, jo palika klade. Runā Knuts Skujenieks: Nu tad es rakstīju jaunu vēstuli ar attiecīgu numuru, kaut kur ar zīmulīti, kaut kur kaktiņā. Runā Inta Skujeniece: nu pēc tam arī tie dzejoļi tika šur tur doti, arī uz Rakstnieku savienību, dzejas sekciju, un tas jau bija toreiz Padomju Savienībā rets gadījums, ka dzejas sekcijā tika apspriesti divas reizes. Runā Knuts Skujenieks: 65. un 68. gadā, pie tam pozitīvi novērtēts. Tur viņi varbūt naivi cerēja, ka tas kaut kādā veidā var atvieglot manu situāciju. Bet tā kā es jau biju paziņojis, ka es netaisos prasīt apžēlošanu, tad tā arī palika. Nu un tad, kas vēl bez Rakstnieku savienības - kas vēl bija lasītāji? Runā Inta Skujeniece: Vizmai Belševicai, Ojāram, Intai un Mārim, Imantam Auziņam. Nu zin kā, es jau strādāju, es braukāju ekspedīcijās vēl, man jau nebija laika tā uz Rīgu. Tad kad sadūšojos braukt uz Rīgu, tad visus apskrēju, kam vajadzēja. Tanī laikā jau pa Rīgu klīda, tas bija vienkārši uz A4 lapām, jo visu jau pārrakstīja. Pārrakstīja 5 eksemplāros, viens palika kā lasāms mājās un pārējie tika faktiski izdalīti. Šajā ziņā tas, ka tēvam laimējās to rakstāmmašīnu - tas vispār bija sūtījums no augšas. Runā Knuts Skujenieks: nu un cilvēki turpināja no tā pārrakstīt paši. Runā Inta Skujeniece: un arī deva tālāk, tā kā visa tā Knuta produkcija - viņa jau bija izplatījusies visai plaši un visiem bija zināma. Tas bija ļoti veiksmīgi. Runā Knuts Skujenieks: man stāstīja piemēram, viena, viņa bija pionieru vadītāja, viņa bija uz kaut kādu pionieru vadītāju semināru Rīgā aizbraukusi - un atbrauca ar šitādu čupu Skujenieka dzeju! Tad izrādās ka tai acu centrā, daktere, kas mūs apseko - izrādās, ka tā studenta gados arī bija cītīgi ņēmusies, daudz pārrakstījusi. Un situācija bija tāda, ka bija izrunājies Bels par to, ka pieprasīja, ka vajag likvidēt cenzūru un vēl tur kaut ko sarunājis, un tagad mūsu priekšnieku Albertu Jansonu aicina uz tepiķa - papriekšu attiecībā par Belu un tad ir viņam vesela šitāda kaudze, visdažādākos rokrakstos, un viņam saka - paskatieties, ko viņš raksta! Viņš tā mierīgi paņem vienu, izlasa, paņem otru, un tā mierīgā balsī saka: bet ko tad citu var rakstīt cilvēks, kurš sēž cietumā? Un viss, ar to tā saruna izbeidzās.

Mani jau gandrīz ievēlēja, pietrūka laikam tur viens vai divu balsu, lai mani ievēlētu Rakstnieku savienības valdē toreiz. Tas atkal bija šokinga moments, un pēc tam nākošā tūrē es jau biju valdē. Bija Jānis Lapsa, viņš teica: "Kaut arī es esmu pretējā barikādes pusē, pret jums, es balsoju par jūsu kandidatūru." Es biju ļoti izbrīnīts. Un toreiz 65. gadā izdevās tas, kas mums neizdevās 62. gadā un par ko mani iesēdināja. Nebija neviena no šitiem te vecajiem mērkaķiem. Atstāja Luksu, nu, Lukss bija oficiālā amatā, viņš darīja to... viņš pateica, ko drīkst un ko nedrīkst, bet neko no sevis. Viņš bija labs cilvēks vispār, tāpēc arī jaunie viņu labprāt atstāja, vienīgo no vecajiem valdes sastāvā. Ak dievs, kā centrālā komiteja spēra zemes gaisā. Nu es jau nezinu, es jau vēl biju lēģerī, tas bija 65. gads, kad tas izdevās. Tur bija Daina Avotiņa, Vizma bija, kas tur vēl. Taisīja tādas, sacīsim, diezgan elementāras intrigas: biedri Krauliņ, jūs zināt ko par jums ir teicis Grigulis? Pēc tam aiziet pie Griguļa, saka: biedri Griguli, jūs ziniet ko Krauliņš par jums ir teicis? Un šitādā veidā salaida tos večus ragos! Nē, malači, tomēr to viņi nostrādāja. Es sēžu, biju nupat saņēmis svaigu Literatūras un Mākslas numuru, sēžu pie barakas saulītē, lasu tagad valdes un revīzijas komisijas sastāvu un tā tālāk, sēžu un kasu vēderu. Tātad - es nesēžu par velti, ka tas tomēr ir izdevies. Jo skandāls bija milzīgs. Vārdsakot tā. Bet tā avīze, kad es tā paskatījos to sastāvu, tas man bija liels gandarījums, jo viss tas pārējais, ko man tur mēģināja pierakstīt, tas viss ir galīgi priekš kaķiem. Galvenais bija šis moments. Tā kā faktiski mani iesēdināja ne tik daudz čeka, cik Rakstnieku savienība. Nu čeka vienkārši izpildīja, jo tas, ka čekai nebija nekādu materiālu pie pratināšanas, viņi tur grābstījās.

Un tad, kas vēl bija - bija pāris zēnu, par vienu es zinu noteikti, ka viņš taisīja visu laiku manu dzejoļu kopijas, viņš rakstīja savā kladē - gadījumā, ja kas. Paldies dievam man nepiesējās par dzejoļiem, jo es padomju varu gāzt tobrīd netaisījos. Bija jau tur tādi pāris, kas gribēja gāzt viņu 5 minūšu laikā, un tiem tad cik es saprotu konfiscēja un bija visādi. Tā es pamazām, faktiski īpaši nekas man daudz zudumā negāja. Vienīgais moments, kur man gāja zudumā, bet tur bija vēstules, vēl kaut kas laikam bija iekšā, jo lieta bija tāda, ka es gribēju izsūtīt ārā nelegāli šito savu portretu, čemodānu ar dubultu dibenu, nu, ar bildi par maz, tur vēl kaut kas jāsaliek ir iekšā - tur sagāja vēstules, dzejoļi laikam, liekas ka... es neatceros patreiz. Nu es nedzinos pēc tam pakaļ īpaši. Es biju priecīgs par to, ka tas portrets atradās. Un izrādās, ka tas portrets ir dzīvs. Jo lēģera administrācija man paziņoja, ka portrets ir iznīcināts. Es teicu - bet kāpēc jūs mani nepaaicinājāt, jo pēc likuma, ja tas ir mans īpašums, arī lēģera apstākļos, ja viņu iznīcina, tad īpašniekam ir jābūt klāt. Viņi saka - nu mēs jau varam uzrakstīt tagad. Es saku - nē, tagad man vairs nevajag. Čekas kungs saka - es redzēju jūsu portretu, tas ir izcils. Es saku, kā, viņš ir dzīvs? Viņš saka - jā, viņš ir, bet diemžēl tagad es nevaru, viņš ir jūsu lietā iekšā. Tad kad jūs atbrīvosieties un tiksiet mājās, tad es varēšu jums atdot. Nu un tad viņš atdeva. Tas bija tai ziņā zolīdi, ka viņš bija pietiekami saprātīgs, ka viņš zināja, ka mani, pieņemsim, vervēt, nebūtu sevišķi liela jēga. Tas viss notika vēlāk, un pie tam notika ar, varētu teikt, manu kādreizējo bērnības draugu, kurš bija tagad jau apakšpulkvedis. Es saku: ko tu te dīc tā kā zila muša riņķī? Es saku, nu nebūs! Nu beigās mēs piedzērāmies, salamājāmies un izšķīrāmies. Nu parunājām, es saku: labi, pastāsti labāk par māsām, kā tām klājas? Nu to mēs ļoti ātri izrunājām un atkal atgriežamies. Es saku: klausies, jūs taču iedevāt man pantu par neziņošanu, ko tad jūs gribat - no neziņotāja iztaisīt ziņotāju, tas taču ir izsmiekls! Tad tā arī palika beigās. Tā mēs izsķīrāmies, pēc tam es esmu likt mierā. Es neesmu interesējies. Katrā ziņā nekādus papīrus parakstīt man nevajadzēja. Vēl pēc tam, vēl atnāca, kad es jau biju atgriezies, atnāca vēstules no Amnesty, no Berlīnes. Man apvaicājās mūsu partordze, vai es negribu uzrakstīt viņiem kaut ko, kā saka, atmaskojošu. Es teicu, zini ko, es rietumvāciski nemāku. Nemāku gan arī austrumvāciski, bet šinī gadījumā bija doma, ka rietumvāciski nemāku. Un pēc tam mani lika mierā.

Attiecīgais čekas kungs bija zolīds, zolīda runāšana, kā saka. Viņš arī necentās mani vervēt vai kaut ko tādu. Viņš protams interesējās, viņš atbrauca kādu īsu brīdi pirms manas atbrīvošanas, mēnesi apmēram, un prasa: ko es domāju darīt pēc atbrīvošanas? Es saku - nu ko, nu acīmredzot kaut kādu prastu darbu strādāt. Bet rakstīšanu es turpināšanu. Viņš saka - nē, par to nav runa. Runa ir par to, lai jūs iespējami ātrāk atgrieztos literatūrā. Es saku - kā tā? Nu, viņš saka, jā, jūs jau protams neziniet, tad man jums ir jāizstāsta, ka Amnesty International bija apķērusies burtiski kaut kur pēdējā brīdī par manu personu. Tur citus, Astru, Freimani, tie jau bija izbazūnēti pa visu pasauli, par mani neviens neinteresējās, atskaitot Latviju. Viņš saka, attiecīgās iestādes, kurām tika vēstules rakstītas, tie izrādījās tādi muļķi, ka viņiem pateica, ka Skujenieks jau nemaz vispār nav represēts, viņš mierīgi dzīvo savā mājā. Tad protams viņi uzdeva jautājumu, Amnesty International, lai tad iedod Skujenieka adresi, lai var sakontaktēties. Tas viss vēl notiek, kad es vēl esmu lēģerī. Tad izrādās, viņi saka - Skujenieks slimo un tā tālāk, un vispār negrib kontaktēties, viss.

Es strādāju praktiski līdz pēdējai manas atbrīvošanas dienai. Pēdējos pāris gadus es rakstīju katru dienu. Un kopsummā izrādās, kas tur bija saskaitījis, tur esot tūkstoš vai pat vairāk dzejoļu kopsummā. Es neesmu skaitījis, es pats nezinu īsti. Bet visu es dabūju uz mājām, un protams, ka tas viss uzgūlās uz Intas pleciem, jo es drīkstēju sūtīt no lēģera tikai divas vēstules mēnesī, tās vēstules bija biezas, jo tur bija iekšā vēl pieciem, sešiem, septiņiem adresātiem arī vēl. Nu un tad tos Inta dabūja pēc tam iznēsāt. Un, otrkārt, dzejoļus, arī tulkojumus pēcāk. Tas viss tika pārrakstīts pēc tam uz mašīnas. Vēl lieks slogs. Pāris reizes tika sagatavota jau no pārrakstītā tāda kopa, ko aiznesa uz Rakstnieku savienību atrādīt. Rakstnieku savienība ir divas reizes 65. un 68. gadā oficiāli apsprieda manis uzrakstītos dzejoļus. Novērtēja viņus ļoti pozitīvi, es neesmu dzirdējis nevienu citu Rakstnieku savienību Padomju savienībā, kas būtu šādas lietas darījusi. Viņi cerēja, ka varbūt tas man kaut kā palīdzēs, bet tas man nepalīdzēja. Jo ir viena lieta, ka par varas makti gribēja, lai es nožēloju grēkus, kuru man, godīgi sakot, nebija. Nu un, es protams, atteicos, tur pa to vidu vēl bija grandiozas cīņas starp PSRS ģenerālprokuroru no vienas puses un PSRS augstāko tiesu no otras. Jo prokurors noprotestēja visu šo te lietu, kad viņš ieraudzīja, viņš teica, ka tas ir pilnīgs brāķis. Savāca viņu uz Maskavu un tagad sāka skatīties, viņš diezgan kategoriski pieprasīja pilnīgi pārkvalificēt lietu un tā tālāk. Bet Latvija man vairs neko nevarēja palīdzēt, jo seržants neko nevar pavēlēt ģenerālim. Mēs te dzīvojām kādu laiku, kādu gadu gandrīz, šitādā veidā - kas būs un kā būs? Gan mēs šeit iekšā, gan manējie ārā. Nu un tad beidzās ar to, ka augstākā tiesa prokurora protestu noraidīja. Ak dievs, cik laimīgi bija tie visi pogainie un uzplečainie, kad šito noraidīja. Nu un tad nu man tagad saka - uzraksti pāris vārdus, pēc pāris dienām iesi mājās. Nē, ja es parakstīšu, es iešu mājās jau nākošajā dienā. Es neparakstīšu. Es teicu, es neiešu spļaut sev ģīmī, jo tad man arī neviens nespļaus. Un tā es paliku pie saviem 7 gadiem, tā es viņus nosēdēju. Es visu laiku tomēr intensīvi strādāju, tas man palīdzēja, varbūt salīdzinot ar vienu otru citu, ka man bija šis darba moments visu laiku. Man nebija laika nodoties pārliecīgām apcerēm. Bet nu mums jau tāpat bija arī svinīgi un lustīgi brīži bja. Mēs svinējām visus svētkus, Lieldienas svinējām, Ziemassvētkus svinējām, 18. novembri. Mums bija pašiem savs īsts, dzīvs mācītājs, kurš bija ticis iekšā par saviem sprediķu konspektiem, kurus viņš nebija iznīcinājis. Tā kā mums bija pilnīgi ar svētrunām, ar viskautko bija. Tad mēs rīkojām pasākumus, teiksim, ievērojamu cilvēku piemiņai, mēs rīkojām ... dienas katru gadu. Un tad bija, tur bija referāti, tur bija dzejoļu lasīšana kādās 12 valodās un tā tālāk. Tas ir viens tāds moments. Pēc tam no mums šito te iemācījā ukraiņi, un viņi sāka rīkot Ševčenko jubileju, protams, tur mēs arī bijām klāt. Mēs aicinājām uz pasākumiem ne jau tikai latviešus. Mēs aicinājām cienījamus cilvēkus no dažādiem, kā saka, no krieviem, no ukraiņiem, no ebrejiem un tā tālāk. bet tiešām cienījamus cilvēkus, un viņi saņēma mākslinieciski izgatavotus ielūgumus, žēl ka man nav saglabājies, jo mums bija pašiem savi mākslinieki. Nu un nodarbojās ar sportu, latviešiem bija 2 basketbola komandas. Krieviem bija viena. Leišu jauniešu tur bija samērā maz, faktiski visvairāk no jauniešiem bija latvieši. Jo tajā laikā ne Lietuva, ne Igaunija tik daudz jaunu cilvēku nesēdināja iekšā. Nu un ja jau kaut kur dziedāja vai trokšņoja kaut kādā lēģēra stūrī, tad bija skaidrs, ka tie ir latvieši. Mēs patiešām dziedājām, trim zēniem bija ģitāras, mēs zināmas dziesmas, gan sacerējām uz vietas, un viens no tiem sacerētājiem katru gadu ir uz Knuta dienām arī pie manis ciemos no Kandavas. Es taisīju tekstus, viņš taisīja mūziku. Tā mēs dzīvojām. Sevišķi pēdējos gados bija vajadzīgs praktisks dopings. Vai nu tā bija kafija, jeb tā bija tēja. Tēja oficiāli bija aizliegta, tēju varēja dabūt par naudu, kura arī bija aizliegta. Bet mums lēģerī bija gan viens, gan otrs. Un fakts tāds, ka, pirms ķerties pie darba, vajadzēja uztankoties. Un tad pāris stundas tev ir iedvesma, kamēr tas iziet ārā, pa to laiku kaut kas ir padarīts, un tad var staigāt riņķī un lasīt kolēģiem priekšā. Un kolēģi starp citu pārrakstīja manus dzejoļus savās kladēs, es to viņiem pieļāvu, gadījumā, ja mani orģināli iet zudumā. Paldies dievam neaizgāja zudumā, bet nu palika tā. Tā mēs to lēģeri nodzīvojām. 59 kilogrami, ierados, Inta paņēma mani padusē un stiepj pie galda uz pusdienām. Viņa uzliek man galdā krūzi piena, es iedzēru divus malkus un pabīdu viņai, jo tā mēs lēģerī dzērām tēju un kafiju, bariņā. Divi malki, un dod nākošajam, trīs nedrīkst, tad tu esi ārā no riņķa.

Es jau nebiju sevišķi čakls, jo tur kur ir kā saka manta pie rokas, kur varētu iemācīties, tur jau nemācās! Kur es te cīnījos tulkodams, piemēram, grieķu tautasdziesmas. Pēc tam domāju, mamma mia, man taču visus piecus gadus kursabiedrs bija tīrs grieķu emigrants. Tagad ar savu prātu es būtu varējis iemācīties, bet nu nācās pēc tam man lauzties kā celmainā līdumā pašam cauri. Bet nu nekas. Es jau strādāju, ir tā leģenda par tām daudzajām valodām, es taču viņas lielākoties nemāku, un es arī neesmu taisījies viņas mācīties, es ar viņām vienkārši tieku galā, ar vārdnīcām un tāpat. Nē nu, kaut kas ir, kaut kāds minimums gramatikas ir vajadzīgs, lai tu vari strādāt ar vārdnīcu. Tur jau ir vajadzīgs, tur ir jāzin, kā, piemēram, ir vārds pagātnē. Bet lieta ir tāda, ka vārdnīcā viņš būs nenoteiksmē. Tādas lietas ir jāzina. Nu un tad kad nonācām tagad līdz Transtrēmeram, līdz pēdējai grāmatai - tur es konstatēju, ka es esmu spiests atteikties, ka es vairs nevaru, ka es atrodu vārdu, ok, tas ir labi, aiztaiu ciet, tagad vēlreiz jālasa, ir aizmirsts, man ir jāmeklē viņš par jaunu. Es saku - tā strādāt vairs nevar. Un tad Kronbergs paņēma ar Godiņu, un tad viņi uztaisīja labu grāmatu.

Pūlējās visādi, kā saka, lai kavētu grāmatas iznākšanu. Bet klīda riņķī diezgan daudz, es pats ar to vairs nesadūros, jo gatavoju grāmatu. Bija skaidrs, ka lēģerī uzrakstītie dzejoļi cauri neies. Nu, varbūt viņi būtu pat izgājuši, ja Montai Kromai, kas bija redaktore, nebūtu ienākusi prātā fiksa ideja. Vai nebija viena Ojāra recenzija, ļoti pozitīva, un par to man paziņoja ciniskā veidā, ka to viņi neņemšot vērā, jo tā esot pārāk pozitīva. Nu un tad otrs bija Andrejs Balodis, kurš starp citu nebija nelabvēlīgs, bet viņam daudz kas nebija skaidrs, nesaprotams, un dabīgi tas, kas viņam būtu nesaprotams, tas būtu ticis izsvītrots. Bet varbūt, ka būtu iznācis. Bet Montai likās, ka par maz ir, un ka ir jāsameklē trešais recenzents, un iedeva viņu Grigulim. Grigulis atstāja no tā manuskripta... faktiski tāds nebija. To visu laiku uzskata, ka es iesniedzu manuskriptu - es neiesniedzu manuskriptu, es vienkārši iesniedzu veselu čupu dzejoļu, kas bija tur uzrakstīti. Man nebija laika, kad sākt taisīt grāmatu. Grāmatu es būtu varējis sākt tad, kad viņi būtu pateikuši, ka... (tas jau bija pēc atgriešanās) Tur palika pāri kāda ceturtā daļa varbūt.

Lēģerī būdams es saņēmu no izdevniecības pasūtījumus, gatavojās Lesjas Ukrainkas 100 gadu jubilejai. Es kaut ko biju it kā tulkojis, zini ko, viņi saka, atsūtīja man vēstuli, man liekas tas bija Māris Čaklais toreiz, tai laikā vadīja daiļliteratūras, tieši dzejas nodaļu. Un otrs, kas ir - viņi man pietaupīja Lorku. Es biju sācis Lorku tulkot pirms lēģera nedaudz, tas bija cilvēkiem palicis atmiņā, vēl man tagad citēja, vēl no tiem laikiem. Es jau vēl biju paspējis, vēl pirms lēģera - Rīgā nebija, neatceros, Fundamentālajā bibliotēkā, vai Nacionālajā, nebija normāla Lorkas izdevuma. Tad es speciāli kāpu lidmašīnā, braucu uz Maskavu pie viena sava studiju biedra, kas bija no spāņu emigrantiem. Pie viņa mājās, viņš arī savus kopotos rakstus vienā sējumā no mājas ārā nelaida, un tad es kādas 800 rindas pārrakstīju ar roku. Pēcāk, kad atgriezās Maija Silmale, tad viņai bija līdzi tas biezais Lorkas izdevums. Viņa teica tā: "Tas tev ir ilgstošai lietošanai, un ja es aizeju, tad tas paliek tavā īpašumā." Viņš arī palika manā īpašumā, un pēc tam tad es viņu pēcāk aizsūtīju uz Nacionālo bibliotēku. Bet grāmatu es iztaisīju toreiz. Man bija darbi, sevišķi tai pēdējā gadā man nācās daudz strādāt - gan pašam rakstīt, gan sevišķi daudz tulkot. Rakstīt es rakstīju katru dienu pēdējos gadus, vismaz pa drusciņai. Protams, vajadzēja dabūt kaut kur vienu šļuku tējas vai kafijas, lai dabūtu štimungu. Kamēr tas štimungs turējās, kādas pusotras, divas stundas - pa to laiku bija kaut kas jāpadara. Pēc tam bija atslābums, cauri. Pēc tam es vazājos pa zonu riņķī, mēs pļāpājām, stāstījām anekdotes vai kaut ko tādu, vai kam interesēja, tam es lasīju priekšā un tā. Un es rakstīju arī uz pasūtījuma. Piemēram, man nāca klāt un saka - klausies, tu nevari manai mammai uzrakstīt dzejoli, vai nevari manai sievai uzrakstīt? Es saku - kāpēc ne! Protams, es uzrakstīju tādā veidā, ka viņi nebija tik personīgi, bet viņi bija tādā novēlējuma formā. Bet viņi pēc tam ir arī grāmatās iekšā.

Gāja ilgi un dikti. Tad, kad atnāca Lija Brīdaka strādāt. To iepriekšējo viņas priekšsteci es pazinu, bet tā bija ļoti neinteresanta un dogmatiska. Viņa bija Krievijas latviešu pēctece. Izglītību viņa bija dabūjusi laikam Maskavā, bet viņa nodarbojās ar tulkošanu, tulkoja arī latviešu prozu krieviski. Tā mēs ar viņu nesadraudzējāmies tomēr. Kad atnāca Lija, Rakstnieku savienība bija savākusi abus manus izdevniecības eksemplārus, un gatavojās uz principiālu partejisku spriešanu, kā teica Gunārs Priede. Nu man bija skaidrs, ko tas nozīmē, es tagad gaidu, nekādas ziņas. Biedrs Priede ir Zaļā raga salās, biedrs Priede ir Zambijā vai kur tur, biedrs Priede ir Maskavā Ļeņina prēmiju komitejā. Viņš jau taisīja ne tikai man, viņš visādā veidā kavēja arī Vācieti. Viņam bija sevišķa mīlestība uz Ziedoni, dzejas sekcija nolēma, ka jāvirza ir Ojārs. Jo igauņiem bija viens Ļeņina prēmijas laureāts, un leišiem bija viens. Igauņiem bija Smūls un leišiem bija Mežalaiks, Latvijai neviena. Jo Valsts prēmija - tā bija zemāka kategorija, Ojārs dabūja Valsts prēmiju tomēr beidzot. Bet Priede aizbrauca uz sēdi, nepaņēmis līdzi nekādus protokolus, un tad speciāli, man liekas, mēs pierunājām Montu, lai sēžas lidmašīnā, ņem tos papīrus un aizved. Man nācās taisīt priekš viņa tās grāmatas parindeņus. Es teicu, Ojār, kāpēc? Tu taču krieviski proti ne sliktāk par mani. Zini, man patīk tas, kā tu taisi. Nu labi, es sataisīju lielu kvantumu. Es zināju, ka vismaz 2/3 nekur neies, arī Maskavā neies, ne tik pie mums. Bet nu, viņš bija atzīmējis, ka... es viņam ar neko neteicu, teicu - aiznes visu to blāķi. Bija atbraukusi tā redaktore no Maskavas, dzīvoja viesnīcā. Un tagad aiznesa viņai izlasīt. Un tad mēs ar Ojāru ieradāmies pie viņas, kad viņa bija izlasījusi jau. Viņa saka... veselu strīpu atmeta nost. Es biju ar pilnīgu tādu, kā saka, akmeņainu seju, ka es neko nezinu un nesaprotu. Es Ojāram neko neteicu. Priekš kam man ar viņu strīdēties. Grāmata iznāca, viņš dabūja to prēmiju.

Nu tagad atbraucu. Nu ko tagad? Vesela čupa manuskriptu, aizejam, mēs vēl Rakstnieku savienībā aprunājāmies, es saku - šito visu vajadzētu un tā tālāk. Izrādās, ka pilnīgi nē, sevišķi to, kas bija lēģerī rakstīts, to praktiski... par galveno cenzoru bija uzmeties Arvīds Grigulis, viņš bija atstājis apmēram varbūt 1/4 vai 1/5 daļu no tā manuskripta, kurus varētu izmantot. Bija skaidrs, ka tas bija jāatmet, un es taisīju intensīvi jaunu grāmatu jau uz vietas. 70. gados, no 71. līdz 74. gadam. Un darīju pareizi, jo es parādījos ar to, kas es esmu, nevis ar to, kas es esmu bijis. Bet vienalga, arī ar šo manuskriptu mēs cīnījāmies ilgi, jo arī to neņēma pretī, tāpēc, ka tur trūka dažu padomisku dzejoļu. Es teicu tā - nav un nebūs, es saku - paldies, es jau šodien smējos. Es saku - nebūs, neceriet. Man nekur nav jāsteidzas. Nu un tā mēs dzīvojām, kamēr nomainījās vadība. Tad par galvenā redaktora vietnieci, kura nodarbojās ar šiem jautājumiem, atnāca mana sena kolēģe Lija Brīdaka. Pirms tam ar bija viens dramatisks moments - šo te manuskriptu gribēja Partijas birojs un Sekretariāts principiāli un partejiksi apspriest. Es zināju, ko tas nozīmē, tas nozīmē viņu izfīrēt. Viņi bija paņēmuši - izdevniecībā bija jānodod divi eksemplāri, tie tika nodoti. Tos paņēma Rakstnieku savienība, un viņi izdevniecībā neatgriezās. Un es to nejauši uzzināju, un tad es sameklēju kaut kādu piekto nospeķotu eksemplāru no cienītāja. Tad mēs atradām iespēju, kā nedaudz to situāciju uzlabot. Viņi saka - varbūt pieliec kaut kādus epigrāfus no autoriem, kurus tu tulko. Es saku - klausies, kāpēc epigrāfus, liksim veselus dzejoļus iekšā. Un tur sagāja iekšā 13 dzejoļi. Ārkārtīgi dažādi pēc stila un arī no dažādām valodām. Kā es pats teicu, es viņus labprāt tur ieliku tajās vietās, kur man Skujenieka gaudošana ir apnikusi. Tad tā grāmata beidzot 78. gadā iznāca. Faktiski iznāca jau 77. gada beigās uz Ziemassvētkiem, bet oficiāli viņa parādījās tad. Tajā gadā Grigulis bija publiski paziņojis, ka Skujenieka grāmata iznāks pār viņa līķi. Un tad, kad man zvanīja no tipogrāfijas, vai grāmata iznāks, vai tu neesi viņu redzējis - es teicu: es neesmu redzējis ne savu grāmatu, ne Griguļa līķi. Tāds humors. Reizē ar to, kad tā grāmata iznāca, tā bija grāmata "Lirika un balsis", pēc tam man vairs tālāk nebija īpašu problēmu. Bet gaidīt, vai viņa iznāks vai neiznāks, nācās diezgan ilgi un pamatīgi.

Grāmata bija, labi, tā pirmā - tur bija skaidrs, ka tur nekas nebūs. Es sēdos klāt un es izdarīju to, ko faktiski man arī vajadzēja darīt - sākt ar to, nevis, kas es esmu bijis, bet kas es esmu patlaban. Es faktiski 4 gados uztaisīju jaunu grāmatu, "Lirika un balsis". Tad atkal turpinājās. Izrādās, ka izdevniecībā nav neviena eksemplāra. Man no redaktoriem Sirmbārdis kaut kā pa dzērumu man šito te pateica. Es sapratu, ka tagad ir ziepes. Un tad es meklēju kaut kur kaut kādu tiešām piekto nospeķoto eksemplāru, ko aiznest Lijai. Jo es sapratu, ka tas ir Rakstnieku savienības sekretariātā, ka tie eksemplāri atpakaļ uz izdevniecību vairs nenāks. Tie ir nozagti vienkārši, lai grāmata neiznāktu. Tad mēs ar Liju sākām strādāt. Pa to starpu mani uzņēma Rakstnieku savienībā kā tulkotāju, kā atdzejotāju, ne kā patstāvīgu autoru. Tad Grigulis izteicās - pagaidīsim, kamēr iznāk oriģinālgrāmata, un tad mēs viņu uzņemsim kā rakstnieku. Tas nozīmē, es jau izteicos - pēc pastardienas to pirmdien. Nu un tad mēs sākām darboties. No sākuma tā grāmata saucās vienkārši "Lirika" un viss. Lija man saka: zini, kaut kas jāizgudro, drusciņ viņiem piesmērēties tomēr, lai viņi nomierinās. Nu, piemēram, viņa saka, tu daudz tulko, paņem no tiem autoriem kaut kādus moto. Es saku - man ir labāka ideja, es ņemšu veselus dzejoļus. Es tā arī izdarīju, nu un tad aizgāja. Izrādījās, ka ir kaut kāda interese un arī saprašana par pasauli, tā tā grāmata iznāca. Iznāca viņa uz Ziemassvētkiem, dabīgi, neviens viņu vēl neredzēja, izņemot tipogrāfiju, nu un jau bija Grigulis paziņojis, ka Skujenieka grāmata pār viņa līķi. Tad bija tas slavenais teiciens, kad prasa - tu redzēji savu grāmatu? Es saku - es neesmu redzējis ne savu grāmatu, ne Griguļa līķi. Uz "Sēkla sniegā" manuskripta viņš bija uz virsraksta uzvilcis lielu krustu un pierakstījis klāt - nomainīt nosaukumu, pārāk ož pēc cietuma. Un to viņš bija aizmirsis, un tad viņš vienreiz man prasīja - vai tiešām tā tur bija uzrakstīts? Es saku - diemžēl jā. Klik Klik klik, aizgāja. Bija jau lielais pacēlums, vēl jau neatkarības nebija, bet Vaira bija atbraukusi no Kanādas un turēja runu, jau dziedāja Dievs, svētī Latviju. Visi piecēlās, atskaitot Griguli, Grigulis palika sēžot. Tad pēc tam klusums un - klik, klik, klik, aizgāja. Un pēc tam es viņu vairs netiku redzējis. Tas ir viens no tās paaudze visgudrākajiem un visinteliģentākajiem cilvēkiem, un visriebīgākajiem. Un izrādās, ka tāds viņš ir bijis jau no agras jaunības. Vizma viņam pateica ļoti labi, vienreiz, kāpēc viņa balsoja pret viņu. Tāpēc, viņa saka, es balsoju pret Griguļa kandidatūru, tāpēc, ka viņš visus šos te gadus studentiem ir sistemātiski falsificējis latviešu literatūru, viņam acīs pateica. Pēc tam tālāk, pēc pirmās grāmatas man vairs problēmu nebija, bet ar šito mums gāja grūti, jo no tā brīža, kad... es vienu dzejolīti pierakstīju klāt 77. gadā, vienkārši lai noapaļotu. 76. beidzās, 72. sākās grāmata. Un 77. pierakstīju vienu dzejoli klāt. Un visu to laiku gāja runa, ka būs partejiska un principiāla apspriešana. Vēl pēc Lijas Brīdakas nāca amatā Velta Spāre, un Velta Spāre pateica, ka nekāda apspriešana nav vajadzīga. Tikai to es uzzināju kaut kad tagad, bet visu to laiku es sēdēju, kā Saltikovs-Ščedrins rakstīja: "Viņš dzīvoja un drebēja un mira un drebēja." Apmēram tāda man situācija bija.

Par Stabulnieku. Tur es šo to varētu pastāstīt - visu gluži nē, mēs jau esam laiduši pa pilnu pantu. Tad vienreiz bija tā, ka mēs gandrīz viņa mājās, mēs bijām kādi pieci cilvēki liftā, lifts nobrauca lejā pagrabā un vairs necēlās augšā. Mēs bijām ieslēgti. Vēl drusciņ vajadzēja un mēs būtu noslāpuši. Par laimi Stabulnieka cienīgi, nāca no kaut kurienes, atgriezās, un tā mūs kaut kādā veidā izpestīja. Bet tās bija diezgan spēcīgas sajūtas. Es vispār par Stabulnieku kā par tādu varu pateikt: tas bija perfektāks literatūras pārzinātājs par jebkuru dzejnieku. Cepuri nost. Mēs diezgan bieži tikāmies. Un tad viņš šitam savam jubilejas koncertasm, viņš bija jau diezgan slims, viņš izvēlējās manas muļķu dziesmas.

Tad pēc tam parādījās lēģera dzeja, to es varēju publicēt tikai 90. gadā, tad padomju varas būtībā nebija un, es nebiju sevišķi apmierināts ar to grāmatu, es pats dabūju sastādīt viņu, bet ne pārāk veiksmīgi. Bet tālāko visu darbu - apkopošanu, sastādīšanu un izskaidrošanu uzņēmās mana nelaiķe kolēģe Inta Čaklā. Es vēl tagad jūtos bez maz kā mammu pazaudējis. Mēs daudz strādājām, es vēl paskatījos tagad viņas sastādīto skolu bibliotēkai. Tas ir ideāls sastādījums, es pats nekad nebūtu varējis tik labi sastādīt.

Tagad es parādišu savu pirmo ordeni, ko es dabūju - Katoliskās Izabellas. Šito man apsēja ap kaklu Spānijas vēstnieks, atvadīdamies no šejienes, viņš rezidēja Zviedrijā, bet viņš brauca arī uz šejieni, un savāca visus, kas interesējās par Spāniju, un vakarā parasti rīkoja rautiņu. Un tagad kaut ko man sien ap kaklu. Apsien, es staigāju, staigāju riņķī brēkdams: kur ir spogulis? Ar to es sāku savu ordeņoto karjeru.

Latvijas ordenis man nebija primais, gadu agrāk es dabūju spāņu ordeni. Un tad es dabūju kaut kādā pirmajā tūrē nē, otrajā. Pirmajā tūrē bija dabūjusi Broņa Martuževa, tad viņa teica: "Nu ja tagad Knutam neiedos, tad es atdošu savu."

Šitas ir norvēģu ordenis, tas ir faktiski protokolārs ordenis, jo tas ir sakarā ar norvēģu karaļpāra ierašanos. Vēl bija viņiem līdzi Tūrs Heijerdāls, es vēl dabūju ar viņu vēl pačupoties, bija arī viņa dēls. Tad es biju aizbraucis pēc tam uz Valmieru, Valmierā viņš bija izstādījis tādu samazinātu Kon-Tiki modeli.

Nabags ar kreiso roku, jo labā viņam paralizēta. Tauriņš, acīmredzot to ir Monika uzrakstījusi... Knuts, Tomas un Monika. To viņš ierakstīja manā klātbūtnē. Lēnām un grūti, viņš kaut ko vēl drusciņ rakstīja, ne daudz, pēc insulta. Jo viņam bija praktiski noņemta labā puse. Bet nu viņš staigāt varēja, Monika bija vienmēr blakām, ar runāšanu bija diezgan grūti, jā, nē, tad viņš vienmēr teica: ļoti labi. Monika prasīja cilvēkiem, lai viņi uzdod jautājumus tādā formā, ka var atbildēt jā vai nē. Un viņi taču tā braukāja pa pasauli riņķī, piedalījās dzejas festivālos. Viņu pēdējais brauciens, viņa teica, nekur citur, vienīgais, es gribu atbraukt vēl uz Rīgu, un tā viņi atbrauca pie mums. Mēs vēl uz atvadām nelielas pusdienas zviedru vēstniecībā - mēs ar Kronbergu, vēstnieks, Tomas ar Moniku. Un tā mēs ar viņu atvadījāmies, mēs ar viņu esam Transtrēmera prēmijas laureāti. Viņš ir no Vesterolas pilsētas. Un Vesterolas pilsēta nolēma nodibināt šitādu prēmiju. Kas pēc mums ir dabūjis - es nezinu, nav nekādas informācijas, mēs bijām pirmie. Mums par godu bija uz rātsnama, uz bibliotēkas bija Latvijas karogi. Mēs bijām lepni. Es vēl tiku strādājis pie viņa tulkošanas, es biju uzaicināts uz Gotlandi uz vienu semināru, kur tika tulkots Transtrēmers dažādās valodās. Tur bija japāniete, kas tulkoja, slovāks, krievs, igaunis, radošā nama saimniece, par cik viņa runā latviski, viņa ir rīdziniece, viņa saka: "Tev bija labākie tulkojumi." Un krievu tulkojumam viņa teica: slušai, ņi stancija, a vokzal. Tā kā mēs vēl tā sirsnīgi atvadījāmies, šitā man tai ziņā ir dārga relikvija, viņš manā klātbūtnē. Grūti ir viņam, cik saprotu, ar kreiso roku. Un viņam par godu taču Vestards Šimkus spēlēja speciālu repertuāru, kas ir domāts vienrocīgai spēlēšanai. Tas bija tiešām viņa pēdējais izbrauciens, cilvēki bija. Pirmo reizi viņš šeit bija 70. gadā. Un viņš ieradās, viņam bija iedota Vizmas adrese, un Vizma savāca mūs veselu baru - Uldi savāca, mani savāca, atnāca sadzērušies brāļi Kalniņi - gan Imants, gan Viktors - un tagad sāk viņam sieties klāt. Viņš stāv tāds liels, garš, smaida. Tev ir nauda - parādi, monētiņas... - viņš saka: jums zēni, tīri forši, bet mums nav sliktāk. Izrādās, ka viņš tai laikā strādāja par audzinātāju mazgadīgo kolonijā, un tad atkal viņš spēlēt grib. Vizmai klavieru nav, klavieres ir laikam pusstāvu augstāk pie Jansona, tagad mēs stiepjam klavieres, nostiepjam lejā, un viņš paziņo, ka viņam pārgājusi patika. Mēs stiepām tās klavieres augšā. Es viņu pēc tam vēl satiku vairākas reizes, viņš man vēl sūtīja grāmatas arī, un tad vienreiz es viņu vēl redzēju, tad viņš vēl bija brašs, liels, garš, un milzīgs bars maziņu ķīvīšu riņķī - viņš viņas kaut kur veda. Mēs sasveicinājāmies, es redzu, ka viņš ir aizņemts. Un pēc tam es saņēmu ziņu, ka viņš ir insultā. Principā varētu teikt, ka viņš ir labākais no 20. gs. zviedru dzejniekiem. Mēs domājām, ka viņš dabūs uz 70 gadu jubileju, vai tiešām viņam neiedos Nobelu? Toreiz neiedeva. Bet tad, kad viņš bija, pirms viņs te atbrauca, 80 gadu jubileja viņam bija - dabūja. Bet nu Vizmu viņš vairs nesatika.

Tas ir mūsu brāļu - tas ir Ģedimins. Dižkunigaiša Ģedimina ordenis. Tā ir ceturtā šķira, es esmu virsnieks.

Tā ir zviedru Ziemeļu zvaigzne. Un te noteikumi ir tādi: ja es saņemu augstāku pakāpi, vai es, pieņemsim, nomirstu... vārdsakot tā - tad, kad es esmu nomiris, tad man ir jādodas uz zviedru vēstniecību vai uz konsultātu un tie ordeņi jānodod.

(Runā Inta Skujeniece): Eiropas tautasdziesmas, to es uz datora. Tā ir vienīgā uz datora, pirmais makintošs. (Runā Knuts Skujenieks): Veco datoru mums atveda meita no Holandes. Viss būtu bijis ok, bet printeris salūza, un tik vecai sistēmai dabūt nebija iespējams, tad būtu bijis jāpērk jauns. Bet uz to laiku pamazām es jau pārstāju vispār rakstīt. (Runā Inta Skujeniece): Tas tika datorā rakstīts, un uz izdevniecību viņš gāja tajā diskā, kas ir datorā.(Runā Knuts Skujenieks): Un pēc tam tos kopotos rakstus, tur jau bija jau no iznākušām grāmatām, un kas nebija publicēti - to visu pēc tam savāca Inta Čaklā, un viņa sadalīja to katrā sējumā.

Te jau ir skaidrs, ka mēs esam cīnījušies kā lauvas uz barikādēm.

Tas liecina par to, ka es esmu godīgs cilvēks Salaspilī un nezogu.

Tā ir ukraiņu Nacionālās rakstnieku savienības goda zīme.

Nerakstu jau es, principā pēdējo dzejoli es uzrakstīju 2008. gadā, un tad es nolēmu, ka viss. Un lieta ir tāda - es par to nepārdzīvoju. Tas, ka man galva ir tukša. Citi saka - nu varbūt, un tamlīdzīgi. Es jūtu, ka es vairs nebūtu spējīgs uzrakstīt pat dažas rindas. Tas ir ārā no manas spējas. Ar to pašu es arī pārtraucu i tulkot, un pārtraucu arī pats rakstīt. Es ļoti mierīgi uzņēmu šo. Jo galu galā gadi arī iet. Es nezinu, vai es būtu kaut ko īpaši labu uzrakstījis tagad vairs. Jo beigās - ko es rakstīju? Es rakstīju tādas blēņas lielākoties, kaut kādas parodijas. Es nenobeidzu, varētu teikt, ar fanfarām, to man nevajadzēja nemaz. Humora izjūta mani galīgi nav pametusi, un tas ir svarīgāk varbūt priekš mūsu dzīves.

Tas ir atzinības Krusts. No Kurzemes hercogistes sākotnēji. Frīdrihs Kazimirs, hercogs, viņu dibināja. Tad 38. gadā Ulmanis izdomāja viņu atjaunot, bet viņš nepaguva tur neko sevišķi daudz piešķirt.

Rakstīju ar lieliem atrāvieniem. Bija tāds posms, kad es laikam kādus 6 gadus es nerakstīju neko, jeb pat ilgāk - 9. Un tad pēc viena brauciena uz Islandi, kur mēs bijām aizbraukuši ar Uldi Bērziņu uz tādiem valodas un kultūras kursiem - Uldis palika vēl un dabūja pagarinājumu, mācījās islandiešu mēli. Es braucu mājās ārstēties. Tad pēc kāda laika es atkal atsāku. Bet man nekad nav bijis īpašas gribēšanas un vēlēšanās publicēties pašam. Vienmēr ir bijis kaut kāds moments vai kāds konkrēts cilvēks, kas mani ir uz to lūdzis. Piemēram, Maskavā es rakstīju, un mani lamāja, kurš tas bija no mūsu rakstniekiem ... nelaiķis Jeronīms Stulpāns, viņš teica viss, dod šurp man, es aizvedīšu uz Rīgu un uztaisīšu radiopārraidi. Un tā es arī lielāko daļu savu, gan kopotos rakstus un arī pēc tam vēl izlases, to taisīja Inta Čaklā. Rakstīt man ir paticis, bet iet un meklēt un cīnīties par izdošanu - tā ir bijusi spiesta lieta. Līdz pienāca tāds brīdis, kad es dabūju pārtraukt. Kāpēc - es to vēl īsti skaidri nezinu, pēdējais dzejolis bija 2008. gadā. Bet kaut kā tas poētiskais nervs ir pazudis. Un es to uztveru ļoti mierīgi un neteiktu, ka es pārlieku skumtu. Varbūt reizēm. Bet ir skaidrs, ja es arī pat mēģinātu, un pat kaut ko uzmocītu - man liekas, ka es pat to nevarētu. Bet ja es to varētu - tas nekas labs nebūtu. Es jau vispār pēdējā posmā es sev taisīju kaut ko līdzīgu āksta cepurei ar visu to, ka tagad es esmu Aleksandrs utt. Pa to vidu varbūt bija kādi daži patiešām asprātīgi dzejoļi. Vārdsakot, es savu norakstīju.

Poga. Kā ķirsis, kurš galotnē sargā pēdējo pārpalikušo ogu, tā es sargāju sadilušajā kreklā vienu vienīgu pogu. Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību, un kad nasta kļūst aplam grūta, es azotē paknibinos gar pogu, kura ir tevis šūta. Par spīti gadiem un badiem, par spīti sniegiem un miegiem, tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei ar mīlestības un mūžības diegiem. Nakts dienu pieveikusi, es raugos vienā vienīgā gaišā logā. Tas nav logs - mūžs mans uz krūtīm deg tevis iešūtā pogā.

Zaslužonnij dļa kuļturi Poļskij. Tas ir jau pēc visām valdības maiņām. Es vēl paspēju tikties ar Komorovski.

"Liriku un balsis" starp citu, Kronbergs uztaisīja zviedriski pilnu grāmatu, no sākumā bija tikai izlasīte .. bija grandioza prezentācija Stokholmas pilsētas namā. Tādu prezentāciju es nekad Latvijā neesmu piedzīvojis. Bija arī viens bariņš latviešu, bija gan studenti, gan tūristi, un pa to vidu es tur stāstu anekdotes. Es izstāstu, un pa priekšu nosmejas latvieši, zviedri klusē. Pēc tam Kronbergs pārtulko zviedriski, tad smejas zviedri, un latvieši klusē. Tas bija interesanti. Tā gan nebija manis izdomāta (ankedote), bet zviedri to nezināja: kāda ir starpība starp sociālismu un kapitālismu? Kapitālismā cilvēks ekspluatē cilvēku. Sociālismā otrādi. Tas viņiem patika.

Mēs ar Godiņu izštukojām un iztaisījām atkārtotu izdevumu manai pirmajai dzejoļu grāmatai. Man jau būtu bijusi grandioza ideja, bet kas tad mani klausīs! Vajadzēja šito 70., 80. gadu dzejnieku pirmās grāmatiņas, apmēram kādiem 5 autoriem, pārizdot. Jo, teiksim, pirmā plānā Bērziņa grāmatiņu "Piemineklis Kazai"... Būtu jāatjauno primo Brūvera grāmatu, Brieža grāmatu. Pagaidām es esmu vienīgais, kas ir iespraucies. Man tā ir, varētu teikt, tāda sava veida satisfakcija par to, ko es izcietu dēļ pirmā izdevuma. Nu tad tagad to atcerējās mans kolēģis Guntars Godiņš, viņam pilnīgi dzīvā atmiņā mana pirmā uzstāšanās ar to grāmatu Mazajā Ģildē, un viņš saka, ka tas viņam esot bijis tāds pārdzīvojums uz visu mūžu. Un tā viņš saka: "Pamēģināsim šitādu lietu uztaisīt." Izdomājām un pierunājām. Un dabūjām 40 gadus vecas grāmatas klonēšanu. Drusku ilgāk tā ir nodzīvojusi nekā aita Dollija. Viss aizgāja labi, nu un tad Guntars uzrakstīja vienu mazu priekšvārdiņu. Mans priekšvārdiņš bija arī vecajam izdevumam. Nu, viss kārtībā! Un aizgāja. Dabūja pieklājīgu presi vēl - nu ko vēl labāku var gribēt!