Ļesja Ukrainka. "Pērkona māsa"
Sakārtojis, no ukraiņu valodas atdzejojis un priekšvārdu sarakstījis Knuts Skujenieks.
• • •
Kur ir tās stīgas, tās bazūņu
balsis,
kur vārds, kur spārnotā liesma,
lai dziedāt sāktu par posta
laiku,
pārpilnu prieka un briesmu?
Lai aiznestu visu, kas ieslodzīts
mūros,
prom laukuma varenā dunā,
lai cilvēku valodā pārtulkotu
to dziesmu, ko važas runā?
Bij Jeruzalemē Jeremija,
Kas tuksnesī raudāja sīvi.
Kam mums nav Jeremijas, kas
apraud
mūsējo sagrauto brīvi?
Ar mūžīgām ugunīm pēctečus
baidot,
verdot kvēl Dantes pekle.
Pekle vēl baigāka deg mūsu zemē,
kur savu Danti mums meklēt?
Hei, satriec brīvību, pērkoņa
māsa!
Kur esi, zibeņa strēle?
Lai kaut vai reizi mēs varētu
runāt
negaisa mākoņu mēlē!
• • •
Iešu, iešu tumšā mežā, sausu egli
graušu,
lai saredz labi ļaudis, gaišu
sārtu kraušu.
Aizdegās
no manas egles sveķu priede silā,
deg
degdama bēda mana tā kā sausa šķila.
Satrakojās bēda mana, līdz ar
liesmu gāja,
apkārt tā kā spožas zvaigznes
dzirkstis purināja.
Un
kā krīt no gaisa dzirkste, tā kā zvaigzne
viena,
un kā triecas taisni sirdī – ak
tu, mana diena!...
Guli tagad, bēdiņ, manu, dusi
azotītē,
pašūpošu, pažūžošu, lai mieg
nelaimīte.
Tu kā pašas bērniņš spiedies pie sirsniņas
manas,
sirdī
tev kā šūpulītī laba gulēšana.
Tiklīdz asins uzsit vilni, šūpo
šūpulīti…
Guli bērniņ, dien un nakti, guli
bēdulīti!...