Viena irbe dārgāka pat par cilvēku.
Nez, kurš gan ir tas, kas šauj?
Irbes izšaut nemāk.
Viņu paspārnes perlamutraina tauriņa krāsā.
Vai foreles.
Saulē briedušas smilgas.
Akmens.
Pelēka akmens, kurš brīžam dzirksteļo.
Īpaši pacēlis spārnus.
Kā pelēkas sieviešu acis.
Pelēka dzeja, un viss ir pelēks, kas vien ir skaists.
Bet neglīts? – neglīts arī ir pelēks, ja pieminēt mokas.
Pelēkas mokas, viss pelēks, kamēr parādās krāsas.
Krāsas – tik zibšņi, izgaismot mūsu īstenību.
Īpaši akmenim, svētu dienu gulošam grantsbedrē.
Tu stāvi, atpogāto kleitiņu pavērusi.
Tā arī ir pelēka.
Tu arī kā perētājvista no piepilsētas, no pelēkas
                                                          grantsbedres.
Tu arī baidies, ka nošaus kāds.
Bīdamās – alksti.
To zibsni nolādēto, gaismu, kas cērt pa redzokli.
Mēs paniski baidāmies tumsas.
Izpleš acis – zvērēna.
Aprīdamas tumsu.
Un tur iemirdzas putnu divmēļu ceļi.
Apbedīta Dieva zilgums.
Alkas atgriezties tumsā.
Pa to – starojošo – līdz pat serdei, ar spirta zilo mēli.
Līdz nāvei.
Pirms izšaujot.
Pēc tam jau ir cita telpa.
Mirušo, vai arī – dzīvo.
Par to sapņo putni un zāle.
Sapņo pelēka irbe, izvēlējusies pelēku krāsu.
Un pelēkus spārnus.
‟Ai, irbīt, kur tu pacēlies lidot virs mirušo upes…”
Tā grieķi dziedājuši un dzied.
Tiem gadi nenozīmē neko.
Nenozīmē neko ne telpa, ne laiks.
Vien mūžīgs pelēks dziedājums.
Un tava pelēkā kleitiņa.
Un piepilsētas pelēkais karjers.
 – – – – – – – – – – – – – – – – –
Un piepeši nav ne no viena šaujamā bail.

                                                R.K.

Man dvēslē cildums kopā aužas
ar cēlumu, no krūtīm laužas
man meldija, tā maigi plūst,
bet, zemes vēja skarta, žūst
kā māls, kas svelmē plīst un birst,
es – vājnieks, kuram jānomirst,|
kam gaidīt galu zemes mokām
uz krūtīm sakrustotām rokām. 

Kad biju mazs, es lūkot gāju,
kā pārnāks ķīvītes un kluss
tad pavasaris skaidrināja
ar burvju rakstiem akmeņus,
ko lasīt man, bet debesjums
kā Dieva saulsargs vaļā plājies,
viss ziedu košums, lapojums
man nepārtraukti mirdzinājies.

Vai paradīze ir, nav ziņas,
vai skaistāk kur uz pasaules,
kad daba atmirst, stingst – bez miņas,
to savā sirdī nesu es
kā dzimtas mantu, mātes vaigu,
kā sapņa drumslas, tagad tās
no jauna dzimst ar spēku svaigu
no dzidri tīrās meldijas.

Kaut kur tai dzelmē dziļākajā
ir dailes slēptais grauds un dīgsts
no debess pabiruši klajā,
un nu tie tavā dvēslē tvīkst,
bet man visgrūtāk – vajag spēt,
un kaut pusmutē jāapdzied
to pasauli, kas apkārt zied,
ko man bij ilgi nemācēt.