Es braucu cauri ciematam naktī, mājas panākas pretī
lukturu gaismā – tās ir nomodā, tās grib dzert.
Nami, šķūņi, izkārtnes, pamests vezums – tos tagad
ietērpj Dzīve. Cilvēki guļ:

daļa no viņiem var gulēt mierīgi, citiem ir saspringti sejas
vaibsti, tā, it kā viņi smagi trenētos mūžībai.
Viņi neuzdrīkstas atslābināties, kaut viņu miegs ir ciešs.
Viņi guļ kā nolaistas barjeras, kamēr mistērija aiztraucas garām.

Ārpus ciemata ceļš ilgi vēl iet caur mežu.
Un koki, koki, klusēdami savstarpus vienotībā.
Viņu krāsa ir teatrāla kā uguņu blāzma.
Cik to lapas ir skaidras! Tie seko man līdz pat mājām.

Es liekos aizmigt, es redzu nepazīstamas ainas
un zīmes, kas uzšvīkā pašas sevi viņpus acu plakstiem
uz tumsas sienas. Spraugā starp nomodu un starp sapni
liela vēstule veltīgi mēģina iespraukties.

Klusais niknums iekšpusē švīkā uz sienas
Augļu koki ir ziedos, dzeguze sauc.
Tā ir pavasara narkoze. Bet klusais niknums
mālē garāžās ačgārni savu saukli. 

Mēs redzam it visu un neko, bet taisni kā periskopi,
pazemes biklās apkalpes vadīti.
Tas ir minūšu karš. Svelošā saule
stāv pāri lazaretei, ciešanu stāvvietai.

Mēs dzīvojam, naglas dzīdami sabiedrībā!
Kādu dienu no visa mēs atraisīsimies:
Mēs nāves gaisu sajutīsim zem spārniem,
kļūsim maigāki vēl un baigāki vēl nekā šeit.