Ak tu rozīnīte, odziņa,
salds, sulīgs ābolītis;
pa šķīvi ripinās,
cukurā lipinās,
tēvadēls dēvējas.
Varen brašs tēvadēls,
Ivans pats Ivanovičs:
matu sprogas dzeltenas –
uz katru sprodziņu
pa zelta odziņu;
vaigs viņam baltin balts,
baltāks par sniegu baltāko;
vaigu galiņi sārtin sārti
par magoni sārtāko.

               (Krievu)

Ak tu, naksniņa, nakte tumšajā!
Nakte tumšajā, nakte lietainā!
Ko tu naksniņa, tāda sadrūmi? 

Kā man pārnakšņot naksniņu vienai?
kā man aizvadīt lietainu vienai?
Ne man tētiņa, ne man māmiņas,
tik viens vienīgais man sirdsmīļais
                                                draugs;
tas pats vienīgais mani nemīlē.

                       (Krievu)