Vakars tik salts.
Mūžs ir tik īss.
Draugi jau tālāk
pārceļas drīz.
Dvēsele nodilst un mēle man pūst.
Un gaita par atpakaļgaitu man kļūst.
Lai tik slapjums nav izžuvis!
Pillā esmu, un kārtībā viss. 

Maizes vairs nav.
Akmeņi vien.
Kur bija pogas –
rāvslēdzis skrien.
Kvēpainas zvaigznes un apjucis smīns,
vien porteris, žagas un brandavīns.
Lai tik slapjums nav izžuvis!
Pillā esmu, un kārtībā viss.

Uzkliedziens skaļš.
Gurdums un sals.
Atgrūstas rokas.
Cerībām gals.
Zobi. Un bezmiegs. Un māga man ķērc.
Bet mūžs vēl joprojām ir žvinguļa vērts.
Lai tik slapjums nav izžuvis!
Pillā esmu, un kārtībā viss.

Pat ja ko maziņā bodītē pirkt,
tad jau ar bailēm un paniku sirgt.
Bet, ja nu man supermārketā iet,
tad pēdējie spēki ir jāsaņem ciet. 

Krāmu bez gala, te atrodams viss:
jūras sāls, koncerta flīģelis…
Es zināju, kas man bij vajadzīgs,
bet tagad te klīstu es, muļķis un dīks. 

Prece aiz preces gar acīm man plūst.
Ausīs man zvana. Un mēle man žūst.
Vien spēju es pirmo, kas pagadās, grābt,
tad maksāt un steigšus uz ārdurvīm kāpt. 

Krogā pārs aliņu, šņabīši trīs
paglābs un projām man drebuli dzīs.
Bet mājās, kad pirkumu izkravāt,
tad zosāda atkal kā saukta ir klāt. 

Viss, kas te grozā, tik draza un krāms –
Nav nekā tāda, kas izlietojams.
Jo kam man šīs kurpes, ja izmērs nav mans,
kam krūšturis rūtains un sudrabots zvans? 

Viss juku jukām te priekšā man stāv:
sunītim jaka, bet suņa man nav.
Ja dārza man nav, kur tad šļūteni likt?
Kā beidzot lai varu pie sajēgas tikt?

Palīgā! Glābiet! Jau atkal sauc prāts,
tiklīdz kas veikalā palētināts.
Es grābstos un skatos, kas vien te nav dārgs:
suņbūda, peldbaseins, saulessargs… 

Šādi lai jums mana liecība skan:
lētums tik dārgi ir maksājis man.
Jel piedzirdiet mani, jel sasieniet ciet –
man neļaujiet pirkties un zudībā iet!