Es lūdzu saprašanu
ķecerībai, kas plaši
tavās robežās plešas,
it kā visa pasaule viņas dota;
ķecerim, kurš to vien teic, ka agrāk
nav bijis ne ugunsgrēka, ne vulkāna,
ne mēnesnīcas, ne saules,
ne sniega, ne meža apsarmota,
ka vēstures upe tikai no vakardienas
puto un kājās slienas.
Augstmanim, kurš to vien runā,
kā Uroša laikā lepnības trūcis,
nav bijis kausu no zelta,
nav klosteri celti.
Ļaudīm, kuriem īsredzīgs skats
un sīka sirds.
Jauneklim, kuram šķiet, ka cilvēce visa,
ka jaukums, ko viņa acis rauga,
radies ir tikai tad, kad viņš pats,
ka neviens tā kā viņš nav mīlējis,
ka vienīgi viņam pirmā un galvenā loma
cilvēka dzīves svētkos.
Katrai ķecerīgai un bērnišķai
domai.

Es prasu līdzcietību
tām meitām un sievām,
kuras nedod ne to, kas pienākas valdniekam,
ne to, kas dievam,
kuras šūpulī bērnu nav šūpojušas,
tām bezauglīgām,
tām nesvētītām,
kuras kā transparentus nes sev pa priekšu
tikai sapņus un ilgas,
kurām vienīgi dziesmas šalc asinstraukos,
tām, kuras zem sirdīm nēsā
smaržas un ūdeņu čalas vēsas,
kurām rokas tikai ar mākoņiem pilnas,
kuras kā putni galotnēs ligzdas taisa
un viļņos ūdensrožu krāšņumu kaisa.
Ikvienam, kurš ārā raujas
no ikdienības,
no pierastības,
kurš, neprāta apsēsts,
iemītai takai nepaļaujas.

Dārgo valdniek, es prasu žēlastību
tām, kuras kopš dzīves rīta
iemīlējušas dzejas valsti,
kuras kā apses dreb cauru dienu
un mēnesgaismā aizpeld kā barkas, –
Jefimijai,
svētajai Terēzei,
Sapfo ikvienai
un Žannai d’ Arkai,
visām, kas iejūsminātas un nepiepildītas,
un arī man pašai.