Ar seģeni melnu ap pleciem
tā domā, ka pasaule sīka,
bet sirds ir bezgala plaša.

Ar seģeni melnu ap pleciem.

Tā domā, ka nopūtu maigu
un kliedzienu izgaisinās
vēja brāzmainais skrējiens.

Ar seģeni melnu ap pleciem.

Ir balkons palicis vaļā,
un ausma no balkona izplūst
pa visām debesu pusēm.

Ai, aijaiaiai,
ar seģeni melnu ap pleciem!

                         Lidijai Kabrērai 
                         un viņas nēģerietei

Kad mēs uz upi gājām,
tā dievojās: esot skuķis,
bet viņai jau vīrs bija mājā.
Tas notika Santjāgo naktī,
gandrīz it kā iepriekš runāts.
Nodzisa laterniņas,
un circeņi iededza gunis.
Es pieskāros dusošām krūtīm,
kad bijām jau krustcelei pāri,
tās atvērās spējās gaidās
kā divi jasmīnu zari.
Apakšsvārks sastērķelētais
ausīs man griezās stīvi
kā zīda strēmeles skaņa,
ko desmit naži plēš sīvi.
Kroņus bez sudraba gaismas
koki pret debesīm slēja,
un apvārsnis suņu balsīm
tālu aiz upes rēja.                 

•

Pagājis garām ērkšķiem,
niedrēm un kazenājam,
es noliku viņas matus
uz smilšaina dūņu klāja.
Es atsēju kaklasaiti.
Viņa aizsvieda kleitu projām.
Es – revolveri, bet viņa
četrus ņieburus nostīpoja.
Ne nardei, ne austerei vārai
nav bijis ādas tik maigas,
un kristāli mēness gaismā
nekad tā nespētu zaigot.
Viņas gurni bēga no manis
kā zivis, kas tīklā pinas,
pilni tveices, kas deg un kveldē,
pilni sala, kas atvēsina.
Pa vislabāko ceļu
es šajā naktī jāju
uz perlamutra ķēves
un pavadas nezināju.
Neiešu stāstīt, ko viņa
tonakt teica man nevaldāma.
Gaišais saprāts man liek
palikt klusam un rāmam.
Netīru, skūpstos un smiltīs,
es vedu no upes viņu.
Ar vējaino gaisu kāvās
liliju zobentiņi.

Es darīju tā, kā vajag.
Kā īstam čigānam klājas.
Rokdarbu kasti no salmiem
es viņai iedāvināju
un lakstīties negribēju,
jo viņai jau vīrs ir mājā,
bet teica, ka esot skuķis,
kad mēs uz upi gājām.