Viņš ir atraitnis, plikpauris, krunkainu seju,
šerps ar saimi un gaudens, un niknāks par nāvi,
visi teiks mani traku, ja pie viņa es eju,–
tfu un vēlreiz tfu, lai kaut velns tevi rāvis!
Varza bērnu vēl piedevām, –
nē, es atteikšu, atteikšu tam!

Bet tie dārzi un lauki man nomoka prātu
un tās pienīgās govis un barotie suķi, –
kur gan nopelnīt maizi, lai ēstu ar sātu,
kas gan apģērbt un apaut var nabaga skuķi?
Visu laiku es gudroju tā:
bet ja tomēr, ja tomēr teikt jā?

Lai gan, taisnību sakot, es solījos gaidīt
mājās pārbraucam zēnu no Atlantijas,
kaut gan nabags, bet prot viņš tik saulaini smaidīt,
slaiku stāvu, un cirtas ap pieri tam vijas, –
un pēc viņa, pēc viņa sāp sirds,
ka tik ilgi no manis viņš šķirts!

Bet to domu joprojām es domāju diktu,
spodros katlus kā lepnajā istabā liktu, –
tik pa labam, pa labam ar saimnieku piktu, –
viņš nav dzīvotājs, drīz es par atraitni tiktu.
Tādu milzīgu mantu, grēks neņemt to ciet,
grēks tā palaist pa rokai, lai iet!

Tiesa, briesmīgāks grēks, ja es ņemtu un lauztu
to, kas zēnam un mūžu ir solīts un sacīts,
tad kā brūce mūždien tas man grauztu un grauztu, –
sirds vai stājas, un tumšs tā vien sagriežas acīs,
nav vairs elpas un asaras klāt,
ja par to tikai padomāt!

Taču vecais joprojām vēl jauc manus prātus.
Kā lai aizmirst tos skapjus, tos pēļus, – kaut raudi,
Un to sudrabu, audeklus balinātus
Un tās govis un cūkas, tās aitas un naudu.
Būs man jāiet, būs jāiet pie viņa, kaut tam
ducis bērnu nāk piedevām!

Prāvests mums
apaļš un glums,
un gudris kā elles ķēniņš;
pēc dabas nav ļauns,
un nav tam kauns,
 ka bijis viņš zemnieka zēniņš.
Viņš dzīvo kā mēs –
pie kafejas graķīti nesmādēs –
kā mēs –
un uzkodīs, ja to cienās, –
dzers, kamēr sauss, –
kā mēs, –
liksies uz auss –
kā mēs, –
bet tikai ne svinamās dienās.

Tiklīdz viņš svārku mugurā rauj,
mūs niecība kā pie zemes pļauj,
bet viņš ir augumā audzis;
no galvas līdz kājām mums prāvests ir glauns,
un tādam prāvestam būt nav kauns
ar mācītājmuižu un draudzi.
Līdz nāvei tas stāvēs man prātā, nudien,
Kā viņsvētdien
viņš talārā savā un krāgā
mūs, grēcniekus, grauj
un gabalos rauj,
ar dzirnu akmeņiem dragā!
Pats līdzi raud
tāpēc, ka draud
mums pastarā tiesa smagā.

Un visiem acis asarām pilst,
jo miesa svilst
un dvēselei nav kur dēties.
Bet baznīcas padome plecus rauc
un klusiņām šmauc,
kur prāvests to sauc
uz sanāksmi sapulcēties.
No sirds mums tūlīt
kā akmens krīt,
kad prāvests visu beidz labi
un nokremšļojies  teic:‟Lūgtum
uz sviestmaizi un šņabi!”