I

Lūk, tauriņi – tie dodas gaitās tālās,
no Zemes siltās miesas ceļas spiets:
zelts, okers, cinobers un fosforbālais –
viss pamatelementu krāsu zieds. 

Vai spārnots bars, kurš man gar acīm rotā,
ir tikai gaismas daļiņas, kas trīc?
Vai tā ir bērnu diena nosapņotā,
kas sašķeļas kā zibens novadīts? 

Nē, gaismas eņģelis – kā Apollons –
vai arī viņš sev citu krāsu dotu –
kā zeltainītis vai kā mahaons. 

Kā vieglu spalviņu caur dūnām, tā
es redzu to ar prātu aizplīvotu
Brajčino lejas bula dūmakā.

VII

Lai Universums tic kā vientiesītis
tam, ka vēl citu pasauļu ir daudz,
kur dievi rej vai klaigā, kaisles dzīti,
un mūs varbūt par spēļkauliņiem sauc; 

teic man par Skēgenu, tās dienas svelmi,
kad pļavu zilenītis kāzu dejā
kā debess lauska plīvoja pār dzelmi
un atbalsoja zilais līcis lejā;

kur, guļot tajās smiltīs, pazuduši,
mēs abi savas miesas elementus
ar zemi kopā tikām sajaukuši;

kur debesis un jūra saplūst sāk,
mēs divi tur viens otram atdevuši
to dzīvību, kam nāve nepienāk.