Atgriezdamies no medībām, pirms ieiet namā,
            viņš apstājās,
paņēma zīmuli un uzzīmēja uz durvīm
brīnišķu putnu, visos sīkumos, kuri parādīja
viņa spēku un meistarību. Tikai acis putnam
atstāja aizvērtas. Vai viņš būtu aizmirsis,
vai pēdējā brīdī nobijies, ka tās varētu liecināt?

Liels un dižens, kā jums tiek sacīts, dieva dēls,
             un milzums skolotāju tam apkārt, –
vecais Lins Apollonīds viņu mācīja grāmatā; Eirits
loka šaušanas mākslā, Eimolps Filammonīds
dziedāšanā un liras spēlēšanā, bet galvenokārt
              Hermeja dēls Harpalīks
biezām, briesmīgām uzacīm, pāraugušām pār pusi
              pieres,
visai pamatīgi viņu mācīja argiešu mākslā – mest
             kāju priekšā, – ar to visbiežāk
var uzvarēt kautiņā, cīņā un pat Rakstniecībā.
Bet mēs, mirstīgo bērni, bez skolotājiem, tikai ar
             pašu gribu,
ar neatlaidību dabiskā izlasē, spīdzināšanās, kļuvām
             tie, kas mēs esam. Un nebūt
mums nav jājūtas pazemotiem, nav jānolaiž acis.
            Mūsu
vienīgie tituli – šie trīs vārdi; Makronisa, Jara,
             Lera. Un, ja jums kādreiz
mūsu dzejoļi šķitīsies neveikli, atminiet vienīgi to,
             ka tie rakstīti
uzraugiem deguna galā, blakām durkļiem, vērstiem
             pret mūsu ribām.
Un nemēģiniet dzejoļus attaisnot – ņemiet tos kailus,
            kādi tie ir, – 
sausais Tukidīds jums pastāstīs vairāk par
              izsmalcināto Ksenofontu.