II : 157

        Mājās es kā puķe biju,
līksma sava tēva sētā.
Tēvs par mēnesnīcu sauca,
māmiņa par rīta ausmu,
māsas mani sīgu sauca,
brāļi žiglu upes zivi.
Aizgāju uz citu sētu,
kaimiņos pār lauku pāri.
Vīratēvs sauc mani sklandu,
vīramāte strauta siekstu,
dieveris par durvju kāpsli,
mārša sauc par sliktu sievu.
Es vēl tagad būtu laba,
es vēl būtu cildināma,
līstu laukā jau ar miglu,
dūmos dotos prom no sētas,
lapā lidinātos pāri,
dzirkstelītē dzītos gaisā.
Ne es putniņš pārskriet pāri,
ne es lapa lidināties,
ne es dzirkstelīte dzīties,
dūmi doties prom no sētas.

II : 238

      Spēlē, skandē, skaistā meita,
krasta meita, uzgavilē,
skaistu dziesmu skandēdama,
grezni garām paiedama,
balsi cildi cilādama,
kaklā krāšņi locīdama!
Somu meita, mutes dodi
savam somu tautu dēlam,–
mute nevīst mutējoties,
roka negurst rokojoties.