Pūt, Berga tēv, nāk raudas!
Lai flauta skumji dzied!
Flauto – – – Sāc, tētiņ, sāc!|
Šai zālē pieklusušā,
kur meitas nakt’ un dien’, –
viss tagad tukšs, tik viena vārga muša
             tur pa griestiem lien. – – – Flauto
vairs nenāks iekšā Jergens Pukels kunga dūšā
             kā aizvien. – – – Flauto

Ne sola vairs, ne galda,
no eņģēm durvis krīt.
Flauto – – – Ak, stabulīt!
Kur allaž glāzes valda,
kur brāļi pulciņā,
Flauto – – – nav vairs nekā.
Kur mežragu tu pūti,
tev kakts bij iestāvēts,
tur tagad blakām izdauzītai rūtij
             tikai ķeblis vecs. – – – Flauto
Te, vijolniek, tev tagad maizes darbs, kā jūti,
             pazaudēts. – – – Flauto 

Kur kungi bij un dāmas,
no deju grīdas tās –
Flauto – – – ne skaidiņas!
Čīkst lāgas trupēdamas,
sāk skurstens brukt un grūt.
Flauto – – – Pūt, mīļais, pūt!
Kur trompetes bez mitas
bij logos saklausīt,
no tapetēm tik skrandas vējā sitas
             un tad zemē krīt.  – – – Flauto
Ne kariešu, ne zirgu stāvam vairs pie slitas
             nemanīt.  – – – Flauto

Tai brīdī jābeidz balle,
kad brāļiem ķīviņš skaļš.
Flauto – – – Sprands zili zaļš.
Ja citam neievālē,
pats sveikā cauri tiec.
Flauto – – – Nost flautu liec!
Tā nežūpo, līdz krīti, –
cik dots, tik arī dzerts,
bet otra kausā it nemaz nav glīti,
              ja kāds snuķi mērc, – – – Flauto
un arī paņemt dancot cita sirdspuķīti
              nav gan vērts. – – – Flauto

Vecais Noass,
vecais Noass,
tas bij godavīrs, –
kā no šķirsta laukā,
tā nāk stādīt laukā
vīna stīgu, vīna stīgu,
lai tek vīniņš tīrs. 

Tiklīdz viņam,
tiklīdz viņam
kāju laukā spert,
blašķi vīna dabū,
atrod to par labu
un tad dodas, un tad dodas
mūsu parkā dzert.

To viņš labi,
to viņš labi
zin, ka ļaudīm tīk
slāpes dzesēt stopiem
tā kā visiem lopiem,
tādēļ stīgu, tādēļ stīgu
stādīt neapnīk. 

Viņa kundze,
viņa kundze
krietna bij paties.
Vīram vīnu gādā;
ja man tiktu tāda,
es uzreizi, es uzreizi
gatavs precēties. 

Mūžam neteic,
mūžam neteic:
‟Vecīt, nu, nu, nu,
atstāj kausu malā!”
Pati vīnu dala,
lai vēl reizi, lai vēl reizi
vecais iedzertu. 

Vecais Noass,
vecais Noass
dažu jauno veiks:
paša zobi, mati,
ugunīgi skati, –
iemet vienu, iemet otru:
prozit, nu tad sveiks!

Šajā zemē,
šajā zemē
allaž dzīres ris;
katru viesi cienā
tā, lai nav neviena,
kas pie galda, kas pie galda
kūko nedzēris. 

Te nav grūti,
te nav grūti
katram godu dot;
nebūs te par sausu,
te nevienu kausu
līdz pat galam, līdz pat galam
nevar iztukšot.