Kur ir tās stīgas, tās bazūņu balsis,
kur vārds, kur spārnotā liesma,
lai dziedāt sāktu par posta laiku,
pārpilnu prieka un briesmu? 

Lai aiznestu visu, kas ieslodzīts mūros,
prom laukuma varenā dunā,
lai cilvēku valodā pārtulkotu
to dziesmu, ko važas runā?

Bij Jeruzalemē Jeremija,
Kas tuksnesī raudāja sīvi.
Kam mums nav Jeremijas, kas apraud
mūsējo sagrauto brīvi?

Ar mūžīgām ugunīm pēctečus baidot,
verdot kvēl Dantes pekle.
Pekle vēl baigāka deg mūsu zemē,
kur savu Danti mums meklēt?

Hei, satriec brīvību, pērkoņa māsa!
Kur esi, zibeņa strēle?
Lai kaut vai reizi mēs varētu runāt
negaisa mākoņu mēlē!

Iešu, iešu tumšā mežā, sausu egli graušu,
lai saredz labi ļaudis, gaišu sārtu kraušu.
           Aizdegās no manas egles sveķu priede silā,
           deg degdama bēda mana tā kā sausa šķila.
Satrakojās bēda mana, līdz ar liesmu gāja,
apkārt tā kā spožas zvaigznes dzirkstis purināja.
           Un kā krīt no gaisa dzirkste, tā kā zvaigzne
                                                                        viena,
           un kā triecas taisni sirdī – ak tu, mana diena!...
Guli tagad, bēdiņ, manu, dusi azotītē,
pašūpošu, pažūžošu, lai mieg nelaimīte.
           Tu kā pašas bērniņš spiedies pie sirsniņas
                                                                   manas,
           sirdī tev kā šūpulītī laba gulēšana.
Tiklīdz asins uzsit vilni, šūpo šūpulīti…
Guli bērniņ, dien un nakti, guli bēdulīti!...