Melnkok, sveicienam cēlu roku,
kad tu ceļā man nostājies tvirts;
cietāks tu par ikvienu koku,
cietāks tu par ikvienu koku,
mūžam prātā man tava sirds.

Ararā, kuēvano,
Ararā sabalū. 

– Melnkok, es kuģi gribu,
no tava melnuma cirstu…
– Pagaidi, vēl nav laiks,
pagaidi, pagaidi, draugs,
pagaidi, kamēr mirstu.

Ararā, kuēvano,
Ararā sabalū.

– Melnkok, es gribu šķirstu,
no tava melnuma cirstu…
– Pagaidi, vēl nav laiks,
pagaidi, pagaidi, draugs,
pagaidi, kamēr mirstu. 

Ararā, kuēvano,
Ararā sabalū.

– Melnkok, es gribu jumtu,
no tava melnuma cirstu…
– Pagaidi, vēl nav laiks,
pagaidi, pagaidi, draugs,
pagaidi, kamēr mirstu.

Ararā, kuēvano,
Ararā sabalū.

– Šķautņainu galdu gribu
un kātu karogam savam;
gribu gultu, kur miegā nirstu,
gultu gribu, kur nirstu miegā,
ai, melnkok, no melnuma tava,
no tava melnuma cirstu…
– Pagaidi, vēl nav laiks,
pagaidi, pagaidi, draugs,
pagaidi, kamēr mirstu.

Ararā, kuēvano,
Ararā sabalū.

Man patīk
ostas bāri un krogi,
kur ļaudis nāk iedzert un parunāt,
nokratīt slogu.
Kur ienāk Huans Tukšais
savu dienišķo mēriņu raut,
kur ir Huans Baigais un Huans Nazis,
un Huans Snuķis, un Huans tāpat
vienkārši Huans, kuram
par palamas nav.

Šeit putains vilnis
brālībā zied,
ļaužu brālībā īstā bez skaļiem vārdiem –
vilnis ar s v e i k s ! un kā tev iet?
Šeit smarža plūst
no zivīm, no mango, no ruma un sāls,
un no sviedraina krekla, kas saulē žūst.

Meklē mani un atradīsi
Havannā, Amsterdamā,
Šanhajā, Jokohamā
sēžam ostā ar ļaudīm,
kas savu prieku un slogu
atnes iedzert un izrunāt
uz bāru un krogu.