pa kļavas lapām aiziet zvērs
mēs viņa nepazīstam
un neredzam un atstājam
tā pēdās lietu līstam

bet kurš uz ausīm kritis ir
lai nomirst nezinājis
mēs it nevienam neteiksim
kāds zvērs te cauri gājis

pēc tam var lapas rušināt
vai rakņāt grāmatplauktu
ne brēms ne darels neparko
to vārdā nenosauktu

gan pavasarī vasarā
gan rudenī gan ziemā
aiz zobiem mēli turēsim
un zvērs nāks atkal ciemā

ja tava sirds tik skaidra
kā ūdens bundulis
es tajā iekšā spārdos
kā noķerts grundulis

ja mana sirds tik salta
kā aisbergs spožs un pliks
tad tu pret viņu grimsti
kā kuģis titāniks

bet dieviņš labi dara
un tam ir gudra vara
ne tev pret mani ārdīties
ne man pret tevi spārdīties

šai tēvu zemes tiesā
mums sirdis paliek miesā

pa solim pa pussolim dzīvība iet
pa bruģi iet pusnaktī spalgā
bez prāta bez tiesībām saņemta ciet
tik īsā un svelošā valgā

tad klusums
                   un aklums un kaila smilts
cik vējam nomirt ir grūti
cik šaurs un silts ir dvēseles tilts
no vienas uz otru muti

ne vairs pēc spožiem lauriem dzīties
ne skaļu uguns sēklu sēt
bet tikai tevī ierakstīties
un tikai tevī uzrakstīties
un klusā dziesmā izskanēt

kas pateiks cik šī dziesma gara?
un labāk to ir nezināt
bet just
             pie sīva februāra
tik nenotverama un vāra
ir pavasara smarža klāt

un skaņa manis paša dotā
līdz sāpēm aizžņaugs balsi ciet
un tavā sirdī iekarotā
caur debesīm kur saule rotā
caur zemi tai būs jāaiziet

balts kaķis nostiepjas
pār visu zemes klāju
kam mājas bijušas tam būs
kam nav tam nebūs māju

un tomēr šodien katram mums
ap sirdi ir tāds pūkainums
un tas nav kaķa miegainums
bet cēls un cildens sniegainums

nu vecos kaulus bedīt
ne zagt ne šmaukt bet medīt

cik mežā putnu un koku
tik apkārt acu un roku
tik augstprātības un vilts
balss netiek cauri
balss paliek rīklē

un mute sausa kā smilts

sniegs krīt dvēselē un bārdā
sniegs pār visu pasauls telpu
sniegs kas čukst ar tuvu elpu
sniegs kurš saucas klusā vārdā

sniegs no torņa domājoša
sniegs no aizlūzuša zara
sniegs kā skudru draudze droša
sniegs kas labu darbu dara

sniegs kas bruģi plaucē ziedos
sniegs kas zinās sniegs kas piedos
sniegs tik neticams un mainīgs
sniegs par visām vainām vainīgs

pa kādam elpas vilcienam
pa kādai pusaizmirstai rindai
zem sadragātiem mākoņiem
caur noteku un jumtu šķindai

es nesolos vairs pravietot
pie trausliem vārdiem cieši tverties
tik blīvu vilni dzīve sit
līdz mūža galam neatdzerties

tik to vien teikt kas pēkšņi sāp
sirds kambaros un pirkstu galos
un arī tad vēl nezināt
vai pārpaliks un neaizskalos

vienā un tai pašā stundā
atnāk nogurums
tev ar labo man ar kreiso
aizver acis mums

vēl es viņam gribu palūgt
nez vai viņš to prot?
tā lai varam vienu sapni
abi nosapņot

kas ir tas spēks kas tā par varu
kas pāri liktens gaitai tiek?
kad vasara ar atvasaru
uz viena ciņa galvas liek

kas lūkojas uz vienu pusi
un vienā dziļā elpā kūst
kas pati sevī apreibusi
uz nesātīgām lūpām žūst

ņem kausu brāl ņem kausu mās
mēs nedzeram no bēdām
mums galva pilna mūzikas
un grīda deg zem pēdām

lai aiziet nogurums un kauns
lai spirgtums mostas mēlē
ikviens no mums lai ir tik jauns
cik pats sev sirdī vēlē

lai mūsu acīs gaisma zied
lai asins staigā brīvi
lai visi vienu dziesmu dzied
par to ka esam dzīvi

lai visās dienās nedienās
mēs savu ceļu zinām
ņem kausu brāl ņem kausu mās
un droši saskandinām!

kad melna debess tiesa tirdī
vissīkākā visdrūmākā
man acis lūkodamās sirdī
mirdz zaļā bērzu dūmakā

es tā jau dabūjis pārlieku
ko man vēl nepelnītu dot?
tik vēl to mocību un prieku
līdz zaļiem bērziem aizdzīvot

lai ticu mīlēju un ceru
lai krūtīs akmens lūznis ass
kad skaidravota vietā dzeru
dēļ manis lietās asaras

kā ratu sliedes
rasainā pļavā
kā putu zīmes
uz ezera ūdens kā divas tik dzirdamas
lidmašīnas
tā iet caur krūtīm
tā iet pār acīm
pa ļaudīm pa laikiem
divu cilvēku
mīlestība

visos ceļos šonakt
izliets piens
visi balti
                pāri
paliek viens

visos šorīt melnas
pēdas stādīs
tikai vienu pašu
neatradīs

nezin sveši ļaudis
nezin sarma
tā ir mūsu laime
tā ir mūsu karma

pa radio māca mīlēt
bet mīlēties negribas man
uz tāla un traucēta viļņa
šai vakarā dvēsele skan

no salduma šaubām un meliem
kā iejava ēteris rūgst
bet dzīvas un smejošas elpas
kā sevis paša man trūkst

un atkal un atkal un atkal
es klausos līdz atnāk rīts
un nesaklausījis mostos
svešas gudrības saplosīts

ir kāda skaista nebrīvība
tai esmu gatavs pārdoties
tā pati upē mēness ziba
pa kuru kājas sausas ies

ir kāda skaista varmācība
caur kuru sauli saskatīt
tā rudens brieža cīņas griba
kas sāņcensi deg dumbrā dzīt

ir kāda skaista neticība
man paņemts viss ko lemts bij dot
un tagad kails un mēms kā stiba
vairs spēju tikai salapot

un ne vairs draiskule ne bēgle
kas abām rokām vēju skauj
bet balta piesnigusi egle
kam zeme aiziet neatļauj

un tavos zaros pazūd skrējiens
un putnu valodīgums rimst
kur atmetās uz brīdi skrējiens
tur tagad gausa gaisma dzimst

zied mute mierīga
zied mīloša un rūgta
zied pienene
kas uzmanīgi plūkta

pēc sakaitētām neļķēm
pēc trauslām orhidejām
pēc apvaldītām rokām
pēc izmisušām sejām

un nevar neziedēt
zied apskaidrotā vaigā
zied uzlēcoša saule
kas rasā kaila staigā

un reizēm pietiek viena vārda
un veras vaļā vecas vātis
un kāda melna roka atkal
ap krūtīm apjož dzeloņdrātis

un atkal zeme rūk kā ielāps
un atkal dienas nav vairs dienas
un atkal manā verga sejā
šļāc karstas aitu suņa slienas

un atkal naids kā purva rāva
kā salta sāpe kaulos zogas
un debesjumā zvaigžņu vietā
es redzu uniformas pogas

un tā kā toreiz smīns ir lūpās
un kājas smagi tālāk staigā
pat savā svešā tēvuzemē
man nebūs lūdzot krist uz vaiga

ne par palmu ne par ciedru
ne par angli ne par zviedru
kur tu savas kājas āvi
tur tu sagaidīsi nāvi
un pa bērzos zaļiem ceļiem
gaiši aiziesi pie veļiem
cauri aizlaikiem un laikiem
cauri rudzu stiebriem slaikiem
vienmēr būsi savā tautā
atminamā nesagrautā

tik nespodri un bālgani
tik miegaini un valgani
uz acīm spiežas rīti
es sēžu savā kaktiņā
un rakstu dzejolīti

to nespodro un bēdīgo
ne pirmo un ne pēdīgo
kas sīkā balsī brēc
kā suņabērns bez papīriem
un tīšām pazaudēts

balti sārta silti dziļa upe
aiznes manu laivu nevaicājot
aiznes nesolot un neuzzinot
nes pa nakti agram rītam
                                            pretī
tikai elpa ceļavēja vietā
plauksta straumē gremdēta
                                        par stūri
jauna upe līdzi malām pilna
apņem paceļ izauklē un aiznes
laimes dzīvības un nāves laivu

kad apklust saule krūtīs
kad apdziest saule logā
tad klāt ir īstais brīdis
lai ielūkotos krogā

lai pirktu jaunu sauli
kas asā malkā zvēro
lai pirktu paradīzi
ko tik ar gramiem mēro

liec galdā žūksni rubļu
zem galda atstāj prātu
ja saules nav tad vismaz
ņem saules surogātu

tik lēti nekārtojas vis
tās nemirstības lietas
un tā es brīžam aizklīdis
vēl dažās citās vietās

ja apdomā un prātā sver
to pašu nemirstību
nedz tā mani īpašīgi der
nedz es to gauži gribu

kad lepnība kā migla gaist
es jūtu vienu dziņu
tik tavā sirdī saknes laist
un apklust līdz ar viņu

silts aploks ap acīm
silts apsējs ap muti
un ausīs dziesma
cosi fan tutti

un roku ved roka
kad rakstīt grūti
kā neprašam bērnam
cosi fan tutti

pusmūža jau apkārt
līdz beidzot jūti
ko sen jau bij jāzin
cosi fan tutti

ne vairs par slavu
tik dvašu sūti
lai atrod otru
cosi fan tutti*

*tā dara visas (itāļu val.)

to es zinu
                  tevi satikt
ir pie dieva tiesas doties
turēt rokās baltu dzelzi
neapdegt bet attaisnoties

pleci viegli pleci tīri
skats ar sauli ceļas augstu
un es atkal gatavs pasniegt
neievainojamu plaukstu

nokrīt sāļi nokrīt sārņi
iztek dzelzs un paliek miesa
paliek sirds un paliek serde
dieva tiesa
                   tava tiesa

no gobas celma pelēkā
pa kuru saule nelēkā
aug divi dulli zari

raud tukšām mutēm ceriņi
pa tiem kā zili zvēriņi
brien vizbulīšu bari

līdz kaulam rokās sūrstošās
un nāsīs saldi gurstošās
jūt steidzam pavasari

aiz jūrām miglu bēdzināt
uz nakti zvaigznes dedzināt

tāpat kā tu to dari

bet dziedāt
tā kā siltā maizē
līdz abām ausīm tajā kost
lai nāves baile bada graize
lai nereiz un melna raize
no krūtīm noritinās nost

nu tikai dziedāt
pazaudējot
it visu kas par vieglu svērts
ne runāt klausīties bet vējot
uz četrām pusēm spurdzes sējo
kad zemes klēpis vaļā vērts

nav miera zem olīvkokiem
un arī zem ievām nav
kad vecuma dēļ uz jokiem
prāts lāgā nenesas jau

kad alus jau rāda mieli
kad pienam ir rūgtums klāt
kad dzīvi kā baltu dvieli
vairs līdzenu nepaklāt

kad dilstošām asīm klaudzot
uz strupceļu gadi klaudz –
bet negribas svītrot nedz labot
un nav un nav vēl par daudz

nav miera un arī nebūs
un sirds kā vālodze brēc
un pasaules raibais rēbuss
joprojām nav atšifrēts

dzer zemīte dzer
kā gotene gausa
septiņu krāsu upē
un kad tu pamodīsies
paglabā paslēp
takā nobēdzinātā
zālē nestaigātā
pāri pār rokām
pāri pār galvu
vienam runāt
otram saprast

no miega tā kā no ūdens
tik smagi izbrist un žūt
un trokšņainā īgnā dienā
joprojām pussapnī būt

tu pieskaries sausai sejai
bet šķiet ka tev sviedri lās
jo slepenā pusnakts gaisma
vēl dzīvo un turpinās

un ikrīta pelēkās raizes
kā rakstaini tauriņi skrien
kad sapnis ir apaļa dzīve
bet dzīve tik sapnis vien

es saraujos no kāda skata
un aizbēgt nevaru nekur
tas ir kā rāma kniepadata
kas tauriņu pie lapas dur

ardievu mana stingrā griba
ardievu plivinājums jauks
ardievu gaišā brīvestība
un lekni zaļais kāpostlauks

bet savādāk nav ne par matu
tam tur kurš mani medīt ies
viņš ar to pašu kniepadatu
tāpat pie lapas piedursies

kur paliek sāpe kad tik klusi klusi
tu to no manas mutes noņēmusi?

tu to vari tu to drīksti
zemei pieskarties ar rīksti
tu to vari tu to proti
tev ir tādi spēki doti
āderē zem pliena cietā
rādīt kur ir akai vieta

tava tiesa tava daļa
ziedu vērt līdz galam vaļā
to tev mācēt to tev zināt
zemesbiti atvilināt

tu to drīksti tu to vari
tad kad balti novakari
manu roku manu mēli
atraisīt uz lielu spēli

siena kaudze siena kaudze
augstais templis mīlētājiem
miera osta klaiņotājiem
dzērājiem un spēkos vājiem

siena kaudze siena kaudze
grāmata ar miljons lapām
to var lasīt to var dziedāt
no pat šūpuļa līdz kapam

siena kaudze siena kaudze
tevi sacīs tava draudze
maus un īdēs pilnas mutes
kad pa nāsīm smarža kutēs

atceroties trako sienu
mīlētāji katru dienu
baudīs nokrejotu pienu
un kaut viņi skaidri gavēs
nelādēs bet klusi slavēs
slavēs ilgi slavēs daudzi
augsto templi siena kaudzi

aiziet projām vasara ar gārņiem
iet ar bezspārņiem un tīkluspārņiem
iet ar tiem kas čum un mudž un dzied
cauri dārziem cauri laukiem zogas
zobus mizo ābolos un ogās
naktī iesegusies rudzu rogās
rītos aizelsdama saulē zied

aiziet projām tīru zeltu klāta
mīlēta un rasā nomazgāta
aiziet tā kā raudot tā kā smejot
savas zīmes sirdī tetovējot

kad diena jau nav vairs diena
un mājas jau nav vairs mājas
tad tie nav ziedputekšņi
kas smagas padara kājas

tie ir tie pīšļi un dubļi
ko pārnes tu savā sētā
vien spītīgi sakostā mute
joprojām nav uzvarēta

tāds kluss un apstājies brīdis
vēl zeltā pludo bruģis
no tālām ganībām laižas
uz lidlauku gaisa kuģis

un papeles apslēpj sirdis
savos putekļainajos zaros
un piedzēris cilvēks kliedz
kā parasti novakaros

balss vērpetē griežas augšup
un nošļūk pret mūra sienu
mēs nepalīdzam
                              mēs paši
kliedzam nakti un dienu

bez vārdiem bez skaņas
                               un miegā
mēs spilvenus asarās mērcam

ne zelta ne sudraba
                                 tikai
dzird naksnīgu vārnu ķērcam

pret zvaigzni zvaigzne
pret lapu lapa
vēss gaisa brītiņš mirgo un trīc
un tas ko mute neattapa
kas paldies dievam
ir nesacīts

pret baltu zila
pret dzeltenu zaļa
tas raibais gredzens un sāpošā acs
tā krusta rūpe tā neatvaļa
tā liktens lemtā un neļautā daļa
un sirdij pieskāries cilvēka skats

pret roku roka
kas tā kā vēris
ka augusta naktī vairs neatšķirt
vai es esmu vīnu vai indi dzēris
vai man būs dzīvot vai man būs mirt?

vēl debesis nodegušas
dzīvo zem aizvērtiem plakstiem
vēl pagalmā urbjas vējš
pa kastaņa kopotiem rakstiem

vēl ledus netaisās pavilkt
zem pasakas cietu svītru
vēl nakts mani skūpsta pa vecam
ar muti vēsu un mitru

vēl mēness ar manām domām
iet kopā uz vienu pusi
vēl tikai priekšpēdējo vārdu
ir roka pateikusi

es tevi pazīstu zīlītes dziesmā
apses zarā un kurtuves liesmā
kur es raugos un domāju klusi
tur tu esi atnākusi

tik gaišs tik cerošs tik sāpošs ir viss
kā ziemas pēdējās debesis
kā pēdējās ziemas debesis

ū šitais drēgnums slepkava
                                drēgnums
kā tas kaulos un valodā krīt
stipram un vājam vainīgam
                              nevainīgam
gribas šai stundā atdarīt

ieraut iesūkt aizsmērēt elpu
zaļu tīklu uz acīm raut
cik vien tevī rāvas un gļotas
visu visu tai akacī spļaut

tad kā smukumam tad kā
                                 smieklam
baltu sūnu pār klusumu dzīt
palikt alksni tās pasaules malā
kuru pašam tev nerādīt

ar mani pavasaris jokus taisa
trīs reizes nezin par ko mani
                              uzurrā gaisā
un divreiz uzķer
                                    pie sveša
                                kapa malas
es klausos ievas un ostu
                                 lakstīgalas

tik parasti un neparasti
kā jaunums kuru visi zin
nakts uzsit savu lapsas asti
un mani melnā sapnī tin

nav vārdu grumbainu un gausu
un visa dienas inde žūst
kad dzirdu ārā bērzu sausu
kam tā kā dzīvam sulas plūst

ir acis ciet uz rietu pusi
un mūžs kā svaru bulta trīc
starp to ko nakts ir ietinusi
starp to ko saplucinās rīts

tā labā jausma nepārtopot domā
kā sabaidīta atkrīt atpakaļ
tai dziļā karstā nemierīgā jomā
kur melna čūska zelta miltus maļ

ai asinsvētra kārotā un baismā
un cilvēks pats
                              sev reibinošs
                                     un smags
līdz saprātīgā zilā mēnessgaismā
nāk mutē vārds kā krasta smiltī
                                            vraks

ne apraudāt ne pārsūdzēt ne zīlēt
pa skaidiņai pa zilbei
                                          tikai tā
būs smiltī vārds ko nolādēt vai
                                           mīlēt
un zelts un sudrabs jūras
                                        dziļumā

nu atkal viss ir drusciņ citādāk
nu galva drīzāk durna nekā drūma
jo smarža ne no šīspasaules nāk
bet nāk no sīkziedaina jasmīnkrūma

un saule noraugās tā smīnīgāk
un vējš tā mazliet vieglprātīgāk vējo
un vakars nāk un tiešām citādāk
un eņģeļi ar neenģeļiem dejo

un es šai dabā nebeidzami skaistā
drīz pārvēršos no darbarūķa slaistā

gadi bargi gadi vārgi
cauri sirdij iet un ies
attek maza cielaviņa
ūdens malku padzerties

padzērusi pasmējusi
viegli dejodama lēc
un es pieceļos bez bailēm
labas dienas uzvarēts

krīt jasmīnu ziedi vējā
pa vienai lapiņai krīt
šo vasaru sirdī un sejā
par dzejoli ierakstīt

to cilvēki ziemu lasīs
pēc gada pēc desmit vai simt
to lasīs un nepaprasīs
kur bija šim dzejolim dzimt

jo ne tikai smadzenēs manās
most vasaras drebējums īss
kopš pasaules radīšanas
tas pats jau ir dzīvojis

maza zālīte
šūpo vālīti
un tas ir
labrīt

tie karogi flagas un vēlavas
reiz sabirzīs pīšļos un pelavās
un slīpētie zeltkailie granīti
tais tuksnešos netiks vairs manīti
un vārdi kas sauca uz brīvi un laimi
tie burbuļos dzērāja mutē kā zaimi
tik vasa kas ņemta no sāpoša koka
tā izaugs rāmā un devīgā rokā

vēl nenoķertais ugunsputns
pa sapņu mežiem maldās
vēl gudri zelta kodoli
no cietiem riekstiem skaldās
bet tas kurš bijis dienvidū
tas neprasa pēc rīta
tam sirds kā māla krūze klus
līdz malām piepildīta

puķes trauslās un kārās
vasaras buls ir īss
augšā negaisi vārās
tie kas jūs nositīs

taisni uz augšu bez smeldzes
ziedu kausiņi gail
dēļ tā brītiņa veldzes
nomirt nemaz nav bail

es ezera dvēselē lūkojos
starp debesīm tālām un tuvām
tur jaunās pīles spēlējas
pa apvērstām birzīm un druvām

es līdzenā mierā atpūšos
no saistībām klaušām un šķūtīm
uz līmeņa ūdensroze guļ
kā nāra ar ziedošām krūtīm

es prātīgs ar vilkvālēm runājos
zem ozola zemzaru veldzē
un šķietas ka pasaulē rūpju nav
vien silta un mūžīga smeldze